Zibens zaglis

—   Tā viņam ļauj pārvērsties tumsā, — Grovers pie­balsoja. — Viņš spēj saplūst ar tumsu un iet cauri sie­nām. Neviens viņu nevar ne sataustīt, ne saredzēt, ne sadzirdēt. Un viņš spēj izstarot tādas bailes, ka tu sajūc prātā vai nokriti ar sirdstrieku. Vai tad nezini, kāpēc visi, kas apveltīti ar saprātu, bīstas tumsas?

—    Bet tad jau… varbūt viņš šobrīd ir tepat un mūs vēro? — es vaicāju.

Anabeta un Grovers pārmija skatienus.

—    To mēs nevaram zināt, — Grovers nomurmi­nāja.

—   Paldies, nu jau jūtos daudz labāk, — teicu. — Vai vēl atlikusi kāda zilā želejkonča?

Gandrīz jau biju savaldījis izļurkājušos nervus, kad ieraudzīju šauro lifta kabīnīti, kam pienācās mūs aizgā­dāt līdz arkas augšai, un tūliņ bija skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms. Nevarēju ciest šauras, noslēgtas telpas. Tās mani allaž darīja vai traku.

Tikām iestumti kabīnē kopā ar vienu resnu kundzi un viņas šuneli — čivavu ar mākslīgiem briljantiem ro­tātu kaklasiksnu. Lēsu, ka kundze varbūt ir vājredzīga un suns — viņai pavadonis, jo apsargi šajā sakarā ne­bilda ne vārda.

Sākām braukt augšup pa arkas loku. Tādā šķībi līkā braucienā laidos pirmoreiz, un kuņģis par to jutās nepa­tīkami pārsteigts.

—    Jūs bez vecākiem? — resnā kundze apvaicājās.

Acis viņai bija spožas kā pogas, zobi smaili un izrai­bināti kafijbrūniem plankumiem, galvā sašļukusi audekla mice un mugurā kleita no tādas pašas drānas, tik izstaipīta, ka stāvu darīja līdzīgu dirižablim.

—   Palika lejā, — Anabeta atteica. — Baidās no aug­stuma.

—    Ak vai, nabadziņi!

Čivava ierūcās. Kundze viņu apsauca: — Kuš, kuš, meitiņ. Uzvedies nu smuki. — Šunelim acis bija tieši tā­das pašas kā saimniecei — gudras un negantas.

Es ierunājos: — Meitiņa? Tā viņu sauc?

—   Nē, — dāma atcirta un pasmaidīja, it kā lidz ar to viss būtu salikts pa plauktiem.

Arkas virsotnē skatu laukums, manuprāt, bija tāda kā ar paklāju izklāta skārdene, ne vairāk. Pa sīkiem lo­dziņiem vienā pusē varēja paskatīties uz pilsētu, otrā — uz upi. Skatam jau nebija ne vainas, bet no visām no­slēgtām telpām vismazāk man patika tādas, kas atrodas teju divsimt metru augstumā. Gribējās pēc iespējas ātrāk lasīties projām.

Anabeta tikai gvelza par balsta konstrukcijām un ka logus viņa būtu taisījusi lielākus un grīdu caurredzamu. Droši vien bija gatava te tupēt stundām ilgi, bet labi, ka uzraugs paziņoja — pēc pāris minūtēm to padarīšanu slēgšot ciet.

Stūmu Groveru un Anabetu uz liftu, iegrūdu abus kabīnē un jau grasījos tur iespiesties pats, kad atskārtu, ka priekšā vēl divi tūristi. Man vietas neatlika.

Uzraugs sacīja: — Vajadzēs pagaidīt.

—   Mēs izkāpsim, — ieteicās Anabeta. — Pagaidīsim visi kopā.

Bet tad viss nojuktu un aizkavētos vēl vairāk, tāpēc bildu: — Nē, būs jau labi. Tiekamies lejā!

Gan Grovers, gan Anabeta izskatījās satraukušies, tomēr pieļāva, lai lifta durvis aizveras. Kabīne aizslīdēja lejup.

Tagad skatu laukumā stāvēju tikai es, vēl mazs puika ar vecākiem, uzraugs un resnā kundze ar čivavu.

Es viņai samocīti uzsmaidīju. Resnā kundze atsmai­dīja pretim, no mutes izšāvās šķelta mēle.

Paga!

Šķelta mēle?

Iekams apjēdzu, ka man nerādās, čivava nolēca uz grīdas un ņēmās mani apriet.

—    Kuš, kuš, meitiņ, — kundze uzsauca. — Nez vai būs īstais brīdis. Paskat, cik te daudz jauku cilvēku.

—    Sunīts! — izsaucās mazais puika. — Re, sunīts!

Vecāki pavilka viņu nostāk.

Čivava atņirdza zobus, no melnajām lūpām pilēja slienas.

—   Nu labi, meit, — resnā kundze nopūtās. — Ja nu gribi par katru cenu…

Pavēderē man iecirtās ledus aukstums. — Mmm… vai jūs čivavu tikko nosaucāt par meitu?

—   Himēru, mīļais, — resnā kundze pārlaboja. — Ne­vis čivavu. Te kuram katram var misēties.

Viņa uzrāva augstāk piedurknes, un dilbi izrādījās klāti zaļām zvīņām. Smaidā atklājās ilkņi. Acu zīlītes — šauras kā rāpulim.

Čivava ierējās skaļāk un ik pēc rējiena auga augumā. Vispirms kā dobermanis, tad — kā lauva. Riešana pār­auga rēkoņā.

Mazais puika iekliedzās. Vecāki viņu rāva uz izeju, uzgrūzdamies uzraugam, kas stāvēja kā sasalis un blenza uz briesmoņiem ieplestām acīm.

Himēra nupat bija tik liela, ka mugura spriedās pret griestiem. Galva tai bija kā lauvam ar asinīm pieķepušām krēpēm, rumpis un kājas kā milzu kazai, astes vietā čūska — trīsmetrīga klaburčūska, kas locījās, izaugusi no monstra pinkainās pēcpuses. Ap kaklu joprojām žņaudzās mākslīgiem briljantiem izliktā siksna, un uz žetona, tik liela kā šķīvis, tagad bija skaidri izlasāms: "Himēra — neganta, spļauj uguni, indīga — atradēju lū­dzu sazināties ar Tartaru: nr. 954."

Apjēdzu, ka pat zobenu neesmu iedarbinājis. Rokas bija pielijušas kā ar svinu. Līdz Himēras asiņainajam purnam bija metri trīs, un apzinājos — kolīdz pakustē­šos, tā bruks virsū.

Čūsku kundze nošņācās — laikam iesmējās. — Jū­ties nu pagodināts, Persij Džekson! Valdnieks Zevs man reti ļauj hērojam uzlaist kādu no manējiem. Jo es esmu Briesmoņu māte — šausmīgā Ehidna!

Paskatījos uz viņu. Prātā uznira tikai viens: — Vai tad ehidna nav tāds kā skudrulācis?