Zibens zaglis

Grovers metās jaunā uzbrukumā.

Bladāc!

—  Āāāā! — Medūza iekaucās, matu čūskām šņācot un spļaujot indi.

Turpat blakus ierunājās Anabeta: — Persij!

Salēcos ar tādu joni, ka gandrīz pārlēcu pāri vienam dārza rūķim. — Mīļo stundiņ! Nedari tā!

Norāvusi Yankees cepuri, viņa parādījās acu priekšā. — Tev jānocērt viņai galva.

—  Ko? Vai tu esi traka? Pošamies projām no šejienes.

—    Medūza visus apdraud. Viņa ir ļauna. Es pati viņu nogalētu, bet… — Anabeta norīstījās, it kā grasīdamās nākt klajā ar smagu atzīšanos. — Bet tev ir labāks ierocis. Turklāt es viņai nekādi netikšu klāt. Manas mā­tes dēļ viņa mani saplosīs gabalos. Tu… tev ir iespēja.

—   Ko? Es nevaru…

—  Paklausies, vai tu gribi, lai viņa vēl nez cik daudz nevainīgu cilvēku pārvērš statujās?

Anabeta norādīja uz diviem briesmones pārakme­ņotiem mīlniekiem — vīrietis un sieviete bija cieši ap­skāvušies.

Turpat blakus uz pjedestāla stāvēja spoguļbumba. To paķērusi, Anabeta noteica: — Nospodrināts vairogs derētu labāk, — un nopētīja bumbu ar kritisku aci. — Izliekums var atspulgu pataisīt mānīgu. Atspulgam vaja­dzētu novirzīties, ņemot vērā faktoru…

—   Runā taču angliski!

—    Es jau runāju! — Viņa pasvieda man bumbu. — Vienkārši skaties tikai spogulī. Nekādā ziņā neskaties viņai tieši virsū.

—   Ei, jūs tur! — kaut kur virs galvas iesaucās Gro­vers. — Man liekas, viņa guļ bez samaņas.

—  Rrrrrrrrrrr!

—   Bet varbūt arī ne, — Grovers pārlaboja un devās kārtējā pikējumā ar zaru rokā.

—   Pasteidzies, — Anabeta man teica. — Groveram dūšas netrūkst, bet, necik ilgi, pietrūks spēka.

Izvilku savu pildspalvu, norāvu uzgali. Rokā man izauga Pretstraumes bronzas asmens.

Virzījos uz to pusi, kur šņāca un spļaudījās Medūzas mati.

Skatienu biju piekalis spoguļbumbai, lai vērtos tikai uz Medūzas atspulgu, ne viņu pašu. Tad viņu pamanīju pavīdam tumšzaļajā stiklā.

Grovers jau atkal šāvās lejup ar bozi, bet šoreiz ietrāpīja drusku par zemu. Saķērusi koku, Medūza rāva, cik spēka, un izsita Groveru no kursa. Kūļu vāļu aizgājis pa gaisu, viņš ar sāpju pilnu kunkstu ietriecās akmens grizli lāča skavās.

Medūza jau grasījās klupt viņam virsū, kad es ieklie­dzos: — Ei!

Gāju uzbrukumā, un viegli nenācās — ar visu to zo­benu un spoguļbumbu. Ja viņa mestos pretim, es diez vai jaudātu atkauties kā nākas.

Bet viņa ļāva man tuvoties — metrus sešus, vēl trīs.

Tagad varēju saskatīt atspulgojamies viņas seju. Īste­nībā nebija nemaz tik atbaidoša. Spoguļbumbas nelī­dzenā virsma vaibstus noteikti vēl izkropļoja.

—  Tu taču nedarīsi pāri sirmgalvei, Persij, — viņa iedūdojās. — Zinu, ka nedarīsi.

Saminstinājos — seja, kas atspoguļojās bumbā, bija fascinējoša: acis zaļajā stiklā vai svilināja caurumus, ro­kās man ielija gurdums.

Grovers, joprojām apkampies ar grizli lāci, iesaucās: — Persij, neklausies viņā!

Medūza klukstoši iesmējās: — Par vēlu. — Un, snaikstīdama nagus, metās man virsū.

Cirtu ar zobenu, saklausīju šķebīgu švūkstu, tad sa­cēlās šņākoņa, it kā vējam pūšot pazemes alā, — šausmone sabira pīšļos.

Kaut kas novēlās man pie kājām. Vajadzēja saņem­ties no visa spēka, lai neskatītos turp. Zeķē sūcās silts šķidrums, mirstošo čūsku galvas kampa pēc kurpju auk­lām.

—   Nu, fui, — Grovers teica. Acis viņam joprojām bija cieši aizmiegtas, bet laikam jau viņš labi dzirdēja visu to gārgšanu un šņākoņu. — Fui, fui un vēlreiz fui.

Skatienu ieurbusi mākoņos, klāt pienāca Anabeta. Viņai rokā bija Medūzas melnais šķidrauts. — Nekus­ties, — viņa noteica.

Ļoti, ļoti uzmanīgi, lejup neskatīdamās, Anabeta nometās ceļos, briesmones galvu ievīstīja melnajā drānā, tad pacēla to rokās. No galvas joprojām pilēja zaļas asinis.

—  Tu vesels? — viņa apvaicājās trīsošā balsi.

—   Jā, — atteicu, lai gan nupat biju gatavs laist pār lūpu to dubulto sierburgeru. — Kāpēc… kāpēc galva neizgaisa?

—  Nocirsta tā kļūst par kara trofeju, — viņa sacīja. — Tāpat kā tavs Mīnotaura rags. Bet to galvu gan laukā nevīsti. Tā joprojām spēj visu dzīvo pārvērst akmenī.

Grovers vaidēdams norāpās no grizli lāča statujas. Pierē viņam rēgojās pamatīga skramba. Zaļā rastu mice karājās uz viena paša āža radziņa, un āža nagi bija izmukuši no viltus pēdām. Brīnumkedas bezmērķīgi lidinājās viņam ap galvu.

—   Tu, kara lidotāj, — es teicu. — Malacis, vecīt.

Grovers izmocīja biklu smaidu. — Bet vispār tiešām

nebija nekādi joki. Nu, izņemot tās reizes, kad izdevās iebliezt viņai ar koku. Taču sadursme ar betona lāci? Ne­bija smieklīgi.

Viņš saķēra lidkedas. Es zobenu atkal pārvērtu par pildspalvu. Visi trīs steberējām atpakaļ uz noliktavu.

Aiz bāra letes atradām dažus polietilēna iepirkumu maisus un drošības labad iesaiņojām Medūzas galvu kārtīgāk. Uzkrāvuši to uz tā paša galdiņa, pie kura vaka­riņojām, sasēdāmies apkārt tik pārguruši, ka nebija spēka bilst ne vārda.

Beidzot ieteicos: — Tātad par šitādu šausmoni mums jāsaka paldies Atēnai?