Hīrons savilka lūpas. — Pat es, bērns, neesmu tik vecs, lai ko tādu atcerētos, bet zinu, ka mirstīgo pasaulē toreiz valdīja tumsa un mežonība. Titānu pavēlnieks Krons savu valdīšanu par Zelta laikmetu nodēvēja tāpēc, ka cilvēki tolaik dzīvoja vientiesīgā neziņā par visu, arī to, kas labs un ļauns. Bet tā bija ne vairāk kā propaganda. Titānu valdniekam jūsējie derēja tikai uzkodām vai lētām izpriecām. Tikai tad, kad valdnieks Zevs bija nule kāpis tronī, krietnais titāns Prometejs cilvēkiem atnesa uguni un sākās jūsu sugas uzplaukums, un arī tolaik Prometejs tika kaunināts par radikālismu. Zevs viņu bargi sodīja — varbūt atminies. Pēc kāda laika dievi pret cilvēkiem, protams, atsila, un līdz ar to dzima Rietumu civilizācija.
— Bet nomirt dievi nevar, vai ne? Proti, dzīvos, kamēr vien pastāvēs Rietumu civilizācija. Tad jau… pat ja man neveicas, nevar taču notikt nekas tāds, kamdēļ itin viss aiziet postā. Ja?
Hīrons man veltīja skumju smaidu. — Persij, neviens nevar pateikt, kad Rietumu laikmetam pienāks gals. Jā, dievi ir nemirstīgi. Taču tādi bija arī titāni. Viņi joprojām ir, ieslodzīti kurš kādā cietumā, izciezdami nebeidzamas sāpes un sodu, pakļauti citai varai, tomēr joprojām tikpat dzīvi. Lai Likteņdieves nedod dieviem tādu pašu likteni un lai mums nebūtu jāatgriežas pagājības tumsā un haosā! Mums, bērns, atliek vienīgi pildīt to, kas nolemts mums pašiem.
— Nolemts… kaut mēs zinātu, kas īsti nolemts.
— Paliec nu mierā, — Hīrons teica. — Saglabā skaidru galvu. Un neaizmirsti, ka varbūt būsi tas, kas novērsīs asiņaināko karu cilvēces vēsturē.
— Mierā… — es novilku. — Esmu tik mierīgs kā vēl nekad.
Kad tiku kalna pakājē, atskatījos. Zem priedes, kas reiz bijusi Zeva meita Talija, stāvēja Hīrons — nu jau visā kentaura godībā, atvadu sveicienā augstu paslējis loku. Gluži parasta lieta — kentaurs aizvada bērnus promceļā no gluži parastas vasaras nometnes.
Izstūrējis pa lauku ceļiem, Args iebrauca Longailendas rietumos. Bija tik jocīgi atkal braukt pa šoseju — Anabeta un Grovers sēdēja blakus, un mēs visi it kā vienkārši piedalījāmies ģimenes izbraukumā. Pēc divām Pusdievu kalnā pavadītām nedēļām īstā pasaule izskatījās pēc ilūzijas. Pieķēru sevi kāri noskatāmies uz ik "Makdonalda" ēstuvi, ik bērnu, ietupinātu vecāku mašīnas pakaļsēdeklī, ik reklāmas plakātu un lielveikalu.
— Tiktāl jau būtu labi, — teicu Anabetai. — Gandrīz divdesmit kilometru, un neviena briesmoņa.
Viņa nozibināja acis. — Tā nerunā — piesauksi nelaimi, burbuļgalva!
— Pastāsti liekreiz — kāpēc tu mani tik ļoti neieredzi?
— Tā nav.
— Gandrīz jau noticēju.
Viņa salocīja savu brīnumcepuri. — Klausies… mums vienkārši nav lemts satikt, skaidrs? Mūsu vecāki nesatiek.
— Kāpēc?
Anabeta nopūtās. — Tagad sākšu uzskaitīt, kāpēc? Vienreiz mana mamma pieķēra Poseidonu ar draudzeni meņģējamies Atēnas templī, un lielāku necieņu grūti iedomāties. Citreiz Atēna un Poseidons sacentās par Atēnu pilsētas aizgādņa godu. Tavs tētis pilsētai veltīja kaut kādu stulbu sālsūdens avotu. Mana mamma — olīvkoku. Ļaudis saprata, kura velte noderīgāka, un nosauca pilsētu viņas vārdā.
— Laikam viņiem briesmīgi garšo olīvas.
— Zini ko? Atšujies.
— Paga — būtu viņa izgudrojusi picu, cita runa!
— Es teicu — atšujies!
Args pie stūres pasmaidīja. Neko gan neteica, bet man piemiedza ar vienu zilo aci — to, kas uz skausta.
Kvīnsā ielas bija mašīnu pilnas, tāpēc palēninājām gaitu. Kad iebraucām Manhetenā, saule jau rietēja un sākās lietus.
Args mūs izlaida pie Greihaundas stacijas īstsaidas ziemeļos, pavisam tuvu mammas un Gabes dzīvoklim. Pie kādas pastkastes bija pielīmēta nu jau izmirkuši lapele ar manu fotogrāfiju un uzrakstu: "Vai pazīstat šo zenu?
To es norāvu, iekams Anabeta un Grovers ko manīja.
Args izkrāva mūsu somas, tad pārliecinājās, ka tiekam pie autobusa biļetēm, un aizbrauca. Kamēr atpakaļgaitā stūrēja laukā no stāvvietas, paturēja mūs redzeslokā, skatīdamies ar acīm, kas uz delnas virspuses.
Man prātā stāvēja tikai tas, cik tuvu ir vecais dzīvoklis. Ja viss būtu kā senāk, mamma ap šo laiku atgrieztos no darba saldumu bodītē. Smerdelis Gabe droši vien patlaban tur tupēja, spēlēdams pokeru un pēc viņas it nemaz neilgodamies.
Grovers uzsvieda plecā mugursomu un pavērās uz to pusi, kurp skatījos es. — Gribi zināt, Persij, kāpēc tava mamma viņu apprecēja?
Blenzu uz viņu gluži pārsteigts. — Tu ko — lasi domas vai kaut kā tā?
— Tikai izjūtas. — Viņš paraustīja plecus. — Laikam piemirsies tev izstāstīt, ka safīriem ir tāda spēja. Tu nupat domāji par savu mammu un patēvu, vai ne?
Piekrītoši pamāju, vienlaikus domādams, diez ko vēl Grovers piemirsis man izstāstīt.
— Tava mamma Gabi apprecēja tevis dēļ, — Grovers pavēstīja. — Tu viņu saukā par smerdeli, taču nevari ne iedomāties, cik ļoti viņš smird. Viņam ir tāda aura… Vēē. Jau no šejienes var saost. Arī tu joprojām od pēc viņa, un nu jau vairāk nekā nedēļa apkārt, kopš jūs abi pēdējoreiz tikāties.
— Paldies, — teicu. — Kur te var tikt pie dušas?