Zibens zaglis

Nošķīda zibens. Lietus šķaidīja pļavas, kas sliktu laiku nekad vēl nebija pieredzējušas.

—  Nav ko lieki kavēties, — Hīrons paziņoja. — Ma­nuprāt, jums visiem jāiet kravāties.

DESMIT IZPOSTU GLUŽI LABU AUTOBUSU

Sakravājos ļoti ātri. Mīnotaura ragu nolēmu atstāt savā namiņā, tad nu atlika vien Grovera pagādātajā mu­gursomā ielikt lieku drēbju kārtu un zobubirsti.

Nometnes veikaliņš man aizdeva simt dolāru mir­stīgo naudā un divdesmit zelta drahmu. Šīs monētas bija gaidu cepumu izmērā, vienā pusē tām bija iekalti visādi sengrieķu dievi, otrā — Impērijas ēka. Senlaikus mirstī­gie drahmas kaluši sudrabā, Hīrons mums teica, bet olimpiešiem viss nepieciešamais esot tikai no tīra zelta. Vēl Hīrons teica — monētas varot noderēt visādos darī­jumos ar tiem, kas nav mirstīgie, lai kas ar to tika do­māts. Mums ar Anabetu viņš piešķīra pa blašķei nektāra un aizdarāmu maisiņu, pilnu ambrozija sausiņiem, pie­kodināja, ka tas viss izmantojams vienīgi ārkārtas gadī­jumos, ja gadās gūt smagus savainojumus, un atgādi­nāja, ka tā, galu galā, esot dievu ēdmaņa. Varot dziedēt gandrīz visas brūces, tomēr mirstīgajiem — nāvīga inde. Ja pusdievam gadās ieēst par daudz, uznākot stiprs kar­sonis. Pārdozēšana draudot ar to, ka tāds pusdievs aizsvilstoties — vārda tiešā nozīmē.

Anabeta ņēma līdzi savu brīnumaino Yankees ce­puri — to, kā viņa izpauda, divpadsmitajā dzimšanas dienā esot uzdāvinājusi mamma. Vēl viņai bija sengrieķu mēlē sarakstīta grāmata par slaveniem antīkās arhitektū­ras pieminekļiem, ko viņa lasīšot, kad sametīšoties gar­laicīgi, un piedurknē ieslēpts bronzas nazis ar garu as­meni. Uzreiz zināju, ka ar to noteikti iekritīsim, kolīdz iznāks iet cauri metāla detektoram.

Grovers, lai izskatītos pēc cilvēka, bija ieāvies viltus kājās un uzvilcis bikses. Galvā viņam bija zaļa rastu stila mice: ja gadījās salīt, sprogainie mati saplaka un uzreiz bija redzami radziņu gali. Koši oranžo mugursomu Gro­vers bija piebēris ar metāla atlūzām un āboliem — uzko­dām. Kabatā viņam bija tēta darināta Pāna flauta, lai gan vispār viņš prata nospēlēt tikai divus gabalus: Mocarta Divpadsmito klavierkoncertu un Hilerijas Dafas "Tad vakardien", un abi divi Pāna flautas versijā izklausījās diezgan briesmīgi.

Pamājām atvadas nometniekiem, uzmetām pēdējo skatu zemeņu laukiem, okeānam un Lielajai mājai, tad kāpām Pusdievu kalnā pie lielās priedes, kas savulaik bijusi Talija, Zeva meita.

Tur mūs, iesēdies ratiņkrēslā, gaidīja Hīrons. Turpat blakus stāvēja sērfotājam līdzīgais džeks, ko manīju, kad atspirgdams gulēju slimības gultā. Grovers zināja teikt, ka tas esot nometnes apsardzes priekšnieks. Viscaur acīm klāts viņš laikam bija tādēļ, lai neviens nevarētu pielavīties klāt nemanīts. Šodien gan viņam mugurā bija šofera formastērps, tā ka papildu redzokļi bija redzami tikai sejā, uz plaukstām un kakla.

—  Tas ir Args, — Hīrons vēstīja. — Viņš jūs aizvedīs līdz pilsētai un… hrnm… paturēs acīs.

Aiz muguras iedipējās soļi.

Augšup pa nogāzi joza Lūka ar basketbola kedām rokā.

—   Sveiciens visapkārt! — viņš aizelsies sauca. — Labi, ka paspēju.

Anabeta pietvīka — kā jau allaž, kad Lūka gadījās tuvumā.

—  Tikai gribēju novēlēt veiksmi, — Lūka man teica. — Un iedomājos… nu… varbūt tev noderētu kas tāds.

Viņš pasniedza man kedu pāri — no skata tās bija pavisam parastas. Pat oda pēc gluži parastām kedām.

—  Maia! — Lūka noteica.

No papēžiem izspraucās balti putna spārni, un es tik ļoti satrūkos, ka izlaidu kedas no rokām. Tās abas lēkāja pa zemi, līdz spārni salocījās un pazuda.

—   Kolosāli! — noelsās Grovers.

Lūka smaidīja. — Kad es biju projām, man tās no­derēja tīri labi. Tētis uzdāvināja. Tagad, protams, neiz­nāk necik bieži izmantot… — viņš saskuma.

Nezināju, ko teikt. Biju sajūsmā par to vien, ka Lūka atsteidzies atvadīties. Baidījos, ka viņš varbūt ņēmis ļaunā tās pēdējās dienas, kad biju pārvērties par nezin ko sevišķu. Bet še tev — vēl arī brīnumaina velte! Piesarku gandrīz tikpat koši kā Anabeta.

—  Nu, vecīt, — sacīju. — Paldies.

—  Paklau, Persij… — Lūka šķita samulsis. — Uz tevi liktas ļoti lielas cerības. Tad nu… vienkārši nokauj kādus briesmoņus — lai man prieks, sarunāts?

Sarokojāmies. Lūka paplikšķināja Groveram pa pauri — radziņu starpā —, un uz atvadām cieši apkampa Anabetu, kas jau taisījās uz ģībšanu.

Kad Lūka devās atpakaļ, es viņai norādīju: — Tev elpa paātrināta.

—   Nav gan.

—    Tu tīšām ļāvi, lai viņš dabū karogu, nevis tu, vai ne?

—   Ā… nu kāpēc man uznāca tā indeve pieteikties tev, Persij, doties līdzi…

Viņa nikni spērās lejup pa nogāzi pie balta apvidus auto, kas stāvēja ceļmalā. Args devās viņai nopakaļ, šķin­dinot mašīnas atslēgas.

Paķēru lidkedas, un prātā uzreiz iešāvās ne sevišķi priecīga doma. Paskatījos uz Hīronu. — Tādas es nemaz nevaru vilkt, vai ne?

Kentaurs piekrītoši pamāja. — Lūka jau no sirds, Persij. Bet celties gaisā… tavā gadījumā tas nebūtu prāta darbs.

Sarūgtināts nokāru galvu, bet tad nāca atskārta. — Klau, Grover! Gribi tādu brīnummantu?

Viņam iezibējās acis. — Es?