Zibens zaglis

Grovers trīcēja pie visām miesām. Nupat jau kā kar­tupeļu čipsus citu pēc citas bāza mutē spēļu kārtis.

Tam nabagam pienācās ar mani kopā iet līdz galam, citādi meklētāja licenci, lai kas tā tāda, viņš neredzēs kā savas ausis, bet es taču nevarēju lūgt, lai Grovers nāk līdzi, jo sevišķi pēc tam, kad orākuls man piedraudējis ar neveiksmi. Tā būtu pašnāvība.

—   Paklau, ja reiz zinām, ka vainīgs Aīds, — uzru­nāju Hīronu, — kāpēc nevaram to vienkārši izstāstīt pā­rējiem dieviem? Lai Zevs ar Poseidonu nolaižas Pazemē un vienam otram sadod pa mici.

—  Aizdomas un pārliecība nav viens un tas pats, — Hīrons aizrādīja. — Turklāt, pat ja uz Aīdu krīt aizdo­mas — un, manuprāt, Poseidonam kas tāds būs nācis prātā —, saviem spēkiem viņi šautru nevar atgūt. Dievi cits cita teritorijā var iet tikai kā lūgti viesi. Vēl viens senlaiku likums. Toties hērojiem te ir zināmas priekšro­cības. Tie var iet visur, cīnīties vienalga ar ko, ja vien pietiek dūšas un spēka. Par to, ko sastrādājis hērojs, ne­viens dievs nav saucams pie atbildības. Tāpēc jau dievi mūžam darbojas ar cilvēku starpniecību.

—   Jūs sakāt, ka es tieku izmantots.

—   Es saku — nav nejaušība, ka Poseidons par tavu tēvu pieteicies tieši tagad. Spēle ir gaužām riskanta, bet viņam nav citas izejas. Tu viņam esi vajadzīgs.

Es tētim esmu vajadzīgs.

Izjūtas manī sagriezās kā stikliņi kaleidoskopā. Pats nesapratu, kas tas ir — aizvainojums, pateicība, prieks vai dusmas. Divpadsmit gadus Poseidons par mani ne­bija licies ne zinis. Un nu es viņam piepeši esot vaja­dzīgs.

Uzlūkoju Hīronu. — Jūs taču no sākta gala zinājāt, ka esmu Poseidona dēls, vai ne?

—  Man bija tādas aizdomas. Jau teicu… arī es runāju ar orākulu.

Nopratu, ka par to pareģojumu ļoti daudz kas paliek noklusēts, tomēr nospriedu acumirklī par to galvu nelauzīt. Galu galā, arī es netiku izpaudis gluži visu.

—    Tad runāsim skaidri un gaiši, — es atsāku.

—   Man jādodas uz Pazemi, kur jāstājas pretim Miroņu valdniekam.

—  Tieši tā, — Hīrons atsaucās.

—  Jāuzmeklē varenākais ierocis visā Visumā.

—  Precīzi.

—   Un jāaizgādā tas līdz Olimpam līdz vasaras saul­griežiem — desmit dienu laikā.

—  Uz to pusi.

Paskatījos uz Groveru, kas gabaliem vien rija lejā ercena dūzi.

—   Vai es jau minēju, ka Menā ap šo laiku ir brīnum jauki? — viņš vārgi ieprasījās.

—   Vari nenākt līdzi, — es viņam teicu. — To es no tevis nevaru prasīt.

—  Ak tā… — Viņš pakulstīja āžakājas. — Nē… vien­kārši — satīri un pazemes kambari… nu…

Ierāvis gaisu plaušās, viņš pietrūkās kājās, no krekla priekšas notrausdams spēļu kāršu un skārda drumslas.

—   Persij, tu man izglābi dzīvību. Ja… ja tu nopietni gribi, lai dodos līdzi, es tevi nepievilšu.

Uzbrāzās tik spējš atvieglojums, ka acīs kāpa asaras, tomēr atcerējos, ka raudāšana hērojiem laikam nepie­dien. Grovers bija vienīgais, ar ko draugos biju ilgāk par diviem mēnešiem. Man nebija saprašanas, kā satīrs var palīdzēt cīņā ar miroņu spēkiem, bet doma, ka viņš būs blakus, bija silta un mierinoša.

—   Līdz uzvarošam galam, vecīt. — Pievērsos Hīro­nam. — Kurp tad lai dodamies? Orākuls teica tikai to, ka uz vakariem.

—   Ieeja Pazemē allaž ir rietumos. Tā pārvietojas lai­kiem līdzi tāpat kā Olimps. Pašlaik, protams, tā meklē­jama Amerikā.

—  Kur?

Hīrons savilka izbrīnītu seju. — Man gan tas šķiet visai pašsaprotami. Vārti uz Pazemi atrodas Losandželosā.

—   Ā, — es attapos. — Dabiski. Tātad vienkārši sēžamies lidmašīnā…

—   Nē! — iebrēcās Grovers. — Persij, kur tev prāts! Vai tu kaut reizi mūžā esi braucis ar lidmašīnu?

Apmulsis nokratīju galvu. Mamma mani ar lidma­šīnu nekur nebija vedusi. Mūžam teica, ka tam trūkstot naudas. Turklāt viņas vecāki bija gājuši bojā lidmašīnas avārijā.

—   Apdomā, Persij, — piebalsoja Hīrons. — Tu esi Jūras dieva dēls. Tava tēva sīvākais sāncensis ir Zevs, Debesu valdnieks. Tavai mātei pietika prāta tevi nesēdi­nāt lidmašīnā. Tu nonāktu Zeva valstībā. Dzīvs tu lejā netiktu.

Virs galvas nosprakšķēja zibens. Nodārdēja pēr­kons.

—   Labi, — teicu, apņēmies uz negaisu neskatīties. — Tātad izmantosim zemes ceļus.

—    Pareizi, — Hīrons atsaucās. — Tev līdzi drīkst doties divi. Viens būtu Grovers. Otrs jau pieteicies pats — ja tu būsi ar mieru.

—   Oho! — es izsaucos tēlotā pārsteigumā. — Kurš gan vēl būtu tik dumjš, lai pieteiktos iet līdzi šādā ceļā?

Hīronam aiz muguras ievirmojās gaiss.

Acu priekšā parādījās Anabeta — pašlaik stūķēja Yankees cepuri pakaļkabatā.

—   Gaidu jau nez cik ilgi, kad tikšu pie uzdevuma, tu, burbuļpauri, — viņa teica. — Atēna gan nav gluži Poseidona pielūdzēja, bet, ja gribi glābt pasauli un nesa­laist visu grīstē, labāku ceļabiedru par mani neatradīsi.

—   Ja nu tu tā saki, — atsaucos. — Tev, gudrīt, droši vien jau padomā kāds plāns?

Vaigos viņai iesitās sārtums. — Gribi, lai palīdzu, vai negribi?

Taisnību sakot, gribēju gan. Palīgu man nevarēja būt par daudz.

—  Trio, — teicu. — Derēs.

—  Lieliski, — nopriecājās Hīrons. — Jau šo pēcpus­dien varam aizgādāt jūs līdz Manhetenas autoostai. Tā­lāk skatieties paši.