Necik ilgi, viltus kājās uzāvām kedas, aizšņorējām ciet, un pasaulē pirmais lidojošais satīrs bija gatavs startam.
— Maia! — viņš nokliedzās.
Gaisā viņš pacēlās tīri veiksmīgi, bet tad sagāzās sāniski, tā ka mugursoma vilkās pa zāli. Spārnotās kedas rāvās te augstāk, te zemāk — kā neiejādīti mazgabarīta mustangi.
— Gan iepratīsies! — Hīrons sauca viņam nopakaļ. — Vienkārši vajag iemanīties!
— Āāāā! — Kā aptracis zāles pļāvējs Grovers strauji šļūca lejup pa nogāzi uz apvidus auto pusi.
jau grasījos steigties līdzi, kad Hīrons satvēra mani aiz rokas. — Persij, tik daudz ko neesmu paguvis tev iemācīt, — viņš bilda. — Kaut būtu bijis vairāk laika. Hērakls, Jāsons — visi bija labāk apmācīti.
— Tas nekas, vienīgi… kaut man…
Aprāvos, jo nupat jau gandrīz būtu izklausījies pēc īsta zīdaiņa. Prātā bija vēlme, kaut tētis man būtu iedāvājis ko brīnumainu, kas ceļā būtu noderīgs, — kaut ko tikpat lielisku kā Lūkas lidkedas vai Anabetas cepure, kas valkātāju dara neredzamu.
— Nu gan — kas es par aizmāršu! — Hīrons izsaucās. — Gandrīz būtu palaidis tevi ceļā tukšām rokām!
Viņš man pasniedza no mēteļa kabatas izvilktu pildspalvu. Pavisam parasta pildspalva — melna tinte, noņemams uzgalis, no tām lētajām.
— Oho, — teicu. — Paldies.
— Persij, tā tev ir dāvana no tēva. Gadiem to glabāju, kamēr nezināju, ka gaidīju tieši tevi. Bet tagad man pareģojums ir skaidrs. Tu esi īstais.
Uzreiz atcerējos ekskursiju uz Metropoles mākslas muzeju, kad manis dēļ sabira pīšļos misis Dodsa. Hīrons man toreiz pasvieda pildspalvu, kas pārvērtās par zobenu. Vai tiešām tā pati…?
Norāvu uzgali, un pildspalva sāka stiepties garumā un pieņemties svarā. Nepagāja ne sekunde, un pildspalvas vietā jau bija vizošs bronzas zobens ar abpusgriezīgu asmeni, rokturis tam bija apvilkts ar ādu un plakanā maksts izlikta zelta kniedēm. Vēl nekad neviens ierocis man nebija tik labi iegūlis rokā.
— Šim zobenam ir sena un dramatiska vēsture, bet šobrīd nav vajadzības tajā iedziļināties, — sacīja Hīrons. — Vārdā tam ir Anaklusms.
— Pretstraume, — es atkārtoju, pats brīnīdamies, ka sengrieķu mēle man uzreiz bija saprotama.
— Lietā to liec tikai ārkārtas gadījumos, — Hīrons piekodināja, — un tikai cīņā ar briesmoņiem. Hērojs, protams, nedrīkst darīt pāri mirstīgajiem, ja vien citādi nevar, taču pret viņiem šis zobens tik un tā neko neiespēs.
Noskatīju draudīgi asās šķautnes. — Kā — pret mirstīgajiem neko neiespēs? Kā tas iespējams?
— Zobens kaldināts no debesu bronzas. To kaluši ciklopi, rūdījuši Etnas sirdī, dzesējuši Lētas upē. Briesmoņus un visas Pazemes kustoņus tas nobeidz acumirklī, ja vien tie nepamanās tevi nobeigt pirmie. Bet mirstīgajam asmens izies cauri kā šķitums. Tie zobenam vienkārši ir par daudz liela niecība, lai būtu vērts piepūlēties. Un iegaumē, ko teikšu: tevi pašu — pusdievu — spēj nogalēt gan debesīs, gan uz zemes darināts ierocis. Tu esi pakļauts divkāršam riskam.
— Cik laba ziņa!
— Tagad uzliec pildspalvai uzgali.
Pieskāros ar uzgali zobena smailei, un Pretstraume tūliņ atkal saruka par pildspalvu. Iebāzu to kabatā drusku raizīgs, jo skolā biju izslavēts pildspalvu zaudētājs.
— Nevarēsi, — Hīrons teica.
— Ko nevarēšu?
— Pildspalvu pazaudēt, — viņš sacīja. — Tā ir apburta. Ikreiz atkal uzradīsies tev kabatā. Pamēģini!
Ar zināmām bažām atvēzējos un, cik spēka, aizlidināju pildspalvu lejup pa nogāzi, kur tā iekrita garajā
zālē.
— Varbūt mazliet jānogaida, — Hīrons man teica.
— Tagad palūko kabatā.
Un tiešām — pildspalva atkal bija vietā.
— Labi, tas nu ir briesmīgi kolosāli, — es atzinu,
— bet kas būs, ja kāds mirstīgais mani ieraudzīs izvelkam zobenu?
Hīrons pasmaidīja. — Miglai ir varens spēks, Persij.
— Miglai?
— Jā. Palasi "Iliādu". Tur kas tāds minēts ik uz soļa. Kolīdz dievišķi vai monstrozi spēki parādās mirstīgo pasaulē, tie uzbur miglu, kas aizklāj to, ko cilvēks redz. Tu kā hibrīds redzēsi visu, kā ir, bet cilvēkiem būs pavisam cits iespaids. Vispār jābrīnās, ko visu cilvēki neizdomā, lai to, kas notiek, salāgotu ar viņu pašu īstenību.
Iebāzu Pretstraumi dziļāk kabatā. Man uzticētais darbs nupat jau šķita pavisam īsts. Es pa īstam braucu projām no Pusdievu kalna. Devos ceļā uz rietumiem bez neviena pieaugušā pavadoņos, nebija ne īsta plāna, pat ne mobilā tālruņa. (Hīrons norādīja, ka mobilos izsekojot briesmoņi — ja mēs kaut vienu tādu izmantotu, tikpat labi varētu laist gaisā signālraķeti.) No ieročiem man bija tikai zobens, ar ko atkauties no briesmoņiem, lai tiktu līdz Miroņu zemei.
— HIron… — es ieminējos. — Kad jūs sakāt, ka dievi ir nemirstīgi… nu… kaut kas taču bijis ari pirms viņiem, vai ne?
— Vispār veselus četrus laikmetus, jā. Titānu laikmets bija ceturtais — dažkārt to dēvē par Zelta laikmetu, kas noteikti nav pareizi. Šis, Rietumu civilizācijas un Zeva laikmets, ir piektais.
— Un kā bija… pirms dieviem?