— Zinu! — Anabeta teica. — Persij, ņem manu cepuri.
— Ko?
— Tu esi tas, kam viņas grib tikt klāt. Paliec neredzams un ej uz priekšpusi. Palaid viņas garām. Varbūt vari tikt līdz priekšai un laukā.
— Bet kā tad jūs…?
— Varbūt mūs viņas nemaz nepamanīs, — Anabeta sacīja. — Tu esi viens no Lielās triādes dēliem. Tava smaka noteikti pārmāc visas pārējās.
— Es taču nevaru jūs te tā atstāt.
— Par mums neraizējies, — ierunājās Grovers.
— Laidies!
Rokas man trīcēja. Jutos kā pēdīgais gļēvulis, bet Yankees cepuri paņēmu un uzliku galvā.
Kad paskatījos lejup, manis tur vairs nebija.
Sāku virzīties pa eju. Pēc desmit sēdekļu rindām iespruku tukšā krēslā tieši laikus, lai fūrijas palaistu garām.
Misis Dodsa apstājās, ievilka gaisu nāsīs un paskatījās tieši man virsū. Sirds man sitās kā traka.
Viss liecināja, ka redzēt viņa neko neredz. Visas trīs māsas devās tālāk.
Es biju brīvs. Šāvos uz autobusa priekšpusi. Nupat jau bija redzams Linkolna tuneļa gals. Jau grasījos spiest avārijas pogu, kad autobusa pakaļgalā kāds baisi iegaudojās.
Vecās kundzītes vairs nebija nekādas vecās kundzītes. Sejas gan bija tās pašas — laikam vēl atbaidošākas nebija iespējamas —, bet rumpji bija sačervelējušies brūni un ādaini, ar sikspārņa spārniem un gargujas ķetnām. Rokassomas pārtapa ugunīgās pātagās.
Apstājušas Groveru un Anabetu, vicinādamas pātagas, viņas šņāca: — Kur tas ir? Kur?
Pasažieri kliedza, centās ierauties dziļāk sēdekļos. Kaut ko viņi noteikti redzēja — skaidrs.
— Viņa te nav! — Anabeta iebļāvās. — Viņš ir prom!
Fūrijas atvēzējās.
Anabeta izrāva bronzas nazi. Grovers, mugursomā sačamdījis skārdeni, sagatavojās to mest, cik spēka.
Tad es izrīkojos tik instinktīvi un riskanti, ka varētu pretendēt uz gada hiperaktīvākā bērna titulu.
Šoferis acumirkli atpakaļskata spoguli vēroja, kas notiek salonā.
Joprojām neredzams, es saķēru stūri un parāvu to pa kreisi. Visi ieaurojās, jo pasviedāmies pa labi, un padzirdēju, ko cerēju dzirdēt: trīs fūrijas varbūt ari ietriecās logos.
— Eu! — iebļāvās šoferis. — Eu… kas ir…?
Abi cīkstējāmies ap stūri. Autobuss bliezās pret tuneļa sienu, nošņirkstēja dzelzs, dzirksteļu kūlis aizšāvās vai kilometru nopakaļ.
Iešķībi izbraucām no Linkolna tuneļa laukā zem lietusgāzes, salonā briesmoņiem un pasažieriem mīcoties vienā jūkli, automašīnas uz ceļa pašķīda sāņus kā boulinga ķegļi.
Sazin kā šoferis bušu novaldīja. Caur nez cik sarkanajām gaismām izbrāzāmies pa šoseju un iegriezāmies kādā Ņūdžersijas lauku ceļā, kur, kolīdz upei pāri, nav galīgi nekā — tici vai netici. Pa kreisi — mežs, pa labi — Hudzona, un šoferis, cik noprotams, stūrēja uz upes pusi.
Vēl viena lieliska ideja — nospiedu avārijas bremzi.
Autobuss nokaucās, uz slapjā asfalta apsviedās riņķī un iebrauca kokos. Ieslēdzās avārijas ugunis. Durvis atsprāga vaļā. Šoferis izmuka pirmais, pasažieri brēkdami barā metās nopakaļ. Iesēdies vadītāja sēdeklī, laidu visus garām.
Fūrijas bija atguvušās. Ar ugunīgajām pātagām viņas slānīja Anabetu, kas vicināja nazi un sengrieķu mēlē kaut ko bļāva, lai šīs atstājas. Grovers svaidījās ar skārdenēm.
Paskatījos uz vaļa durvīm. Varēju laisties, bet draugus atstāt negribējās. Norāvu neredzamības cepuri. — Kukū!
Fūrijas pagriezās šurp, atņirdzot dzeltenos ilkņus, un piepeši es uzreiz atminējos par durvīm, kas bija lielisks brīvības apsolījums. Misis Dodsa iespriedās ejā tāpat kā savulaik klasē, kad grasījās pasludināt, ka esmu izgāzies matemātikas kontroldarbā. Viņa vēcināja pātagu, un ik pēc šķīliena viņas ādainie dzelkšņi iesprikstījās sarkanās dzirkstīs.
Abas nesmukās māsas, abpus uztupušas uz sēdekļu atzveltnēm, rāpās uz manu pusi kā milzīgas, nejaukas ķirzakas.
— Persij Džekson, — misis Dodsa ierunājās ar akcentu, kādā pavisam noteikti runāja tie, kas dzīvoja vēl vairāk uz dienvidiem, nevis Džordžijas pavalstī. — Tu esi aizvainojis dievus. Tev būs mirt.
— Kad bijāt matemātikas skolotāja, jūs man patikāt labāk, — es attraucu.
Viņa ierēcās.
Fūrijām aiz muguras parādījās Anabeta un Grovers — abi raudzīja pēc kādas izejas.
No kabatas izvilku pildspalvu, norāvu uzgali. Pretstraume izšāvās vizošs, ar abpusgriezīgu asmeni.
Fūrijas saminstinājās.
Misis Dodsa Pretstraumi jau pazina. Viss liecināja, ka otrreiz viņai ar to negribētos sastapties.
— Padodies! — viņa nošņāca. — Un aiztaupīsi sev mūžīgas mocības.
— Tad nu gan! — izsaucos.
— Persij, uzmanies! — iekliedzās Anabeta.
Misis Dodsa apvija pātagas plcku ap mana zobena rokturi, un abas pārējās fūrijas metās man virsū.
Pirksti man it kā iegrima izkusušā svinā, bet Pretstraumi es no rokas neizlaidu. Tai fūrijai, kas pa kreisi, es iebliezu ar rokturi, tā ka viņa atsprākleniski iegāzās krēslā. Tad šķēlu tai fūrijai, kas pa labi. Kolīdz asmens pieskārās viņas kaklam, fūrija iebrēkusies pašķīda pīšļos. Anabeta, saķērusies ar misis Dodsu, rāva viņu atpakaļ, un Grovers tikmēr izkampa viņai no rokām pātagu.
— Ūūū! — viņš iespiedzās. — Ūūū! Karsts! Karsts!
Nupat izlaistiem nagiem atkal virsū bruka tā fūrija,