Zibens zaglis

Hīrons nopūtās. — Vairums domājošu nomaļus vē­rotāju būtu vienisprātis, ka zagligums nav Poseidona dabā. Taču Jūras dievs ir par lepnu, lai pūlētos brāli par to pārliecināt. Zevs pieprasījis, lai Poseidons atdod šautru ne vēlāk kā vasaras saulgriežos. Proti, divdesmit pirmajā jūnijā — pēc desmit dienām. Poseidons to pašu dienu nolicis, lai saņemtu atvainošanos par apsūdzību zādzībā. Es cerēju, ka talkā nāks diplomātija — ka Hēra, Dēmetra vai Hestija brāļus vedīs pie prāta. Bet uzradies tu — un Zevs iesvēlies jaunās dusmās. Tagad nepiekāp­sies ne viens, ne otrs. Ja tāpat ies uz priekšu, ja valdnieka šautra neatradīsies un nebūs Zevam rokā līdz vasaras saulgriežiem, uzliesmos karš. Un vai tu, Persij, zini, kāds izskatās īsts karš?

—   Slikts? — es minēju.

—    Iedomājies, ka pasauli pārņēmis haoss. Daba pieteiks karu pati sev. Olimpieši būs spiesti nostāties vai nu Zeva, vai Poseidona pusē. Iznīcība. Asinspirts.

Miljoniem zaudētu dzīvību. Rietumu civilizācija pārvēr­tīsies tik nepārredzamā kaujaslaukā, ka Trojas karš tam līdzās izskatīsies pēc ūdensbalonu kaujas.

—  Slikts, — es atkārtoju.

—  Un Zeva dusmas uz savas ādas pats pirmais ma­nīsi tu, Persij Džekson.

Sāka līt. Pārtraukuši spēli, volejbolisti mēmi un ap­stulbuši vērās debesīs.

Negaisu Pusdievu kalnam biju uzgrūdis es. Zevs manis dēļ sodīja visu nometni. Pārskaitos.

—  Tātad man jāuzmeklē tā stulbā šautra, — noskal­dīju, — un jāaizgādā Zevam.

—      Labāks izlīguma piedāvājums nav iedomā­jams, — Hīrons atsaucās. — Poseidona dēls atgūst Zeva likumīgo īpašumu.

—  Bet ja Poseidonam šautras nav, kur tā ir?

—   Kaut es to zinātu! — Hīrons sadrūma. — Pirms daudziem gadiem tika pareģots… Vārdu sakot, dažas rindas es tagad izprotu. Bet, pirms bilstu vēl ko, tev ofi­ciāli jāuzņemas veikt šo uzdevumu. Tev nepieciešams orākula padoms.

—   Labāk vispirms pasakiet, kur šautra ir.

—  Nevaru, jo, kolīdz tu to dabūsi zināt, nobīsies un nesolīsies.

Es norīstijos. — Grūti iebilst.

—  Tātad piekriti?

Pašķielēju uz Groveru — tas iedrošinādams pamāja ar galvu.

Kas tad šim! Ne jau viņu Zevs kāroja nomaitāt.

—  Lai iet, — noteicu. — Tomēr labāk, nekā pārvērs­ties par delfīnu.

—  Tad ir īstais brīdis apspriesties ar orākulu, — sa­cīja Hīrons. — Kāp augšā pa kāpnēm, Persij Džekson, uz bēniņiem. Kad nokāpsi lejā, aprunāsimies vēl — ja būsi pie sajēgas.

Četrus laidienus augstāk kāpnes beidzās zem zaļas lūkas.

Parāvu auklu. Lūkas vāks atvāzās, un lejup noslīdēja koka trepītes.

Pretim sitās piesilis gaiss — oda pēc pelējuma, sa­trupējuša koka un vēl kaut kā… tas man bija palicis prātā no bioloģijas stundām. Pēc rāpuļiem. Pēc čūskām.

Aizturējis elpu, rāpos augšā.

Bēniņos grēdojās sengrieķu hēroju krāmi: zirnekļu tīmekļiem klāti bruņu statņi; reiz spoži, bet tagad rūsas plankumu izraibināti vairogi; vecas, ar ādu pārvilktas lā­des, nolipinātas ar uzlīmēm, uz kurām rakstīts: "Itaka", "Kirkes sala" un "Amazoņu zeme". Garš galds bija stāv­grūdām nokrauts ar stikla burkām, kur bija iekonservēts sazin kas — apcirsti spalvoti nagi, milzīgas dzeltenas acis, vēl citas briesmoņu miesas daļas. Pie sienas vīdēja trofeja — tāda kā milzīgas čūskas galva, taču ar ragiem un pilnu rīkli haizivs zobu. Uzraksts vēstīja: "Hidras galva nr. 1, Vudstoka, Ņujorka, 1969".

Visšaušalīgākais suvenīrs bija mūmija, kas uz trijkāju sola sēdēja pie loga. Nevis tāda, kas ievīstīta pārsē­jos, bet līdz pēdējam izkaltis un sačervelējies sievietes līķis. Mugurā tam bija batikota vasaras kleita, ap kaklu lērums kreļļu, un galvu ar gariem, melniem matiem ap­ņēma audekla saite. Pie sejas kauliem piekļāvusies āda izskatījās plāna un cieta, acis — stiklaini baltas, it kā dobuļos būtu ievietotas marmora lodītes; viņa bija mirusi ļoti, ļoti sen.

Tā skatoties, man uzmetās zosāda. Turklāt vēl pirms tam, kad viņa saslējusies pavēra muti. Pār mūmijas lū­pām ar divdesmittūkstoš čūsku cienīgu šņākoņu izvirda zaļa dūmaka, kas, savērpusies blīvos gredzenos, aizvēlās pa grīdu. Klupšus krišus metos uz lūku, bet tā aizcirtās. Tad galvā sadzirdēju balsi, kas, ieslīdējusi pa vienu ausi, ciešos lokos iežņaudza smadzenes: es esmu Delfu gars, varenā Pitona nogalētāja Fēba Apollona pareģojumu tei­cēja. Nāc tuvāk, meklētāj, un vaicā.

Grasījos teikt: "Paldies, nē, sajaucu durvis — mek­lēju tualeti." Tomēr saņēmos un ievilku kārtīgu elpu.

Mūmija nebija dzīva. Tā bija vien šausmīgs trauks, kur iepildīts kas cits — kāds spēks, kas tagad vērpās ap mani zaļajā miglā. Bet nebija sajūtas, ka tas būtu kas ļauns, kā bija ar manu velnišķīgo matemātikas skolotāju misis Dodsu vai Mīnotauru. Drīzāk līdzinājās kam tā­dam kā trīs Likteņdieves, ko redzēju adām pie ceļmalas augļu kioska: sensenam, stipram un noteikti ne no cil­vēku pasaules. Tomēr arī ne kam tādam, kas par katru cenu gribētu mani nogalēt.

Sadūšojos un prasīju: — Kāds liktenis man lemts?

Migla savērpās vēl biezāka, sablīvējās man priekšā un ap galdu, kas bija nokrauts ar konservētajiem bries­moņu gabaliem. Piepeši tam apkārt sēdēja četri vīri — spēlēja kārtis. Noskaidrojās sejas. Tas bija Smerdelis Gabe ar saviem čomiem.