DEVIŅI PRIEKŠĀ LIKTS PĀRBAUDĪJUMS
Nākamajā rītā Hīrons man lika pārcelties uz namiņu numur trīs.
Tur es biju viens pats. Manām mantām — Mīnotaura ragam, liekai drēbju kārtai un maisiņam ar tualetes piederumiem — tur vietas bija atliku likām. Ēdienreizēs man bija jāsēž pašam pie sava galda, pašam jāizvēlas nodarbības, varēju saukt "gaismu nost!", kad vien iepatīkas, un nevienu vairs neklausīt.
Un tas bija vienkārši briesmīgi.
Tieši tobrīd, kad sāku justies pieņemts, vienpadsmito namiņu uzskatīt par mājām un dzīvot, kā normālam bērnam pienākas — cik nu normāls tāds pusdievs var būt —, mani no visa tā izolēja kā apkritušu ar lipīgu sērgu.
Elles suni neviens nepieminēja, bet pamazām uzmācās sajūta, ka man aiz muguras visi par to vien runā. Uzbrukums visus bija iedzinis bailēs. Šis notikums vainagojās ar divējām ziņām: viens — es biju Jūras dieva dēls, otrs — briesmoņus, kas grib mani nobeigt, neapturēs itin nekas. Izrādījās, ka viņi spēj iekļūt pat nometnē, kas allaž uzskatīta par drošu vietu.
Nometnieki tagad no manis, cik iespējams, turējās pa gabalu. Pēc tā, ko mežā biju nodarījis arejiešiem, vienpadsmitais namiņš ar mani zobencīņas stundās baidījās sastapties, tāpēc ar Lūku vingrinājāmies divatā. Viņš mani sviedrēja kā vēl nekad, un pats tikmēr bijās man iecirst kaut skrambiņu.
— Viss, ko iemācīsies, tev noderēs, — Lūka apsolīja, kamēr vingrinājāmies cīņā ar zobeniem un degošām lāpām. — Tagad vēlreiz izmēģināsim to odzes galvas nociršanu. Un to pašu vēl piecdesmit reižu.
Anabeta man rītos joprojām mācīja sengrieķu valodu, bet šķita domās aizklīdusi nezin kur. Ikreiz, kad kaut ko pateicu, paglūnēja uz mani tā, it kā es būtu iebelzis viņai pa pieri.
Pēc stundām viņa mēdza aiziet, zem deguna bubinot: — Uzdevums… Poseidons?… Vecais riebeklis… Jāizdomā plāns…
Pat Klarisa nemācās virsū, lai gan indes pilnie skatieni skaidri liecināja, ka par to, ka pārlauzu viņas burvju šķēpu, es tikšu nomaitāts. Gandrīz gribējās, lai viņa uz mani sakliedz, lai iekausta vai ko. Tad jau labāk ik dienu izkauties, nevis dzīvot kā tādam, par ko neviens neliekas zinis.
Zināju, ka nometnē ir kāds, kurš uz mani tur ļaunu prātu, jo vienvakar, pārnācis namiņā, uz sliekšņa uzgāju pa durvju spraugu iebāztu briesmīgu laikrakstu, New York Daily News eksemplāru, atvērtu vietējo ziņu lappusē. Lai izlasītu rakstu, man vajadzēja gandrīz veselu stundu, jo lasīdams iesvēlos tādas dusmas, ka burti acu priekšā jaucās arvien negantāk.
Pēc dīvainas autoavārijas dēls un māte joprojām bezvēsts prombūtnē
Autors: Eilīna Smaita
Pagājusi nedēļa pēc Sallijas Džeksones un viņas dēla Persija noslēpumainās pazušanas, un abi joprojām ir bezvēsts prombūtnē. Ģimenes stipri izdegušais 1978. gada Camaro pagājušajā sestdienā atrasts uz kāda ceļa Longailendas ziemeļos ar pārplēstu jumtu un pārlauztu priekšējo asi. Pirms eksplozijas mašīna apgāzusies un pa ceļu slīdējusi gandrīz simt metru.
Māte un dēls devušies pavadīt nedēļas nogali Montokā, bet aizbraukuši steigā, mīklainos apstākļos. Mašīnā un vraka apkaimē uzietas nelielas asiņu pēdas, bet citādi no Džeksoniem nav ne miņas. Vietējā lauku apvidus iedzīvotāji apliecina, ka avārijas laikā nekas neparasts nav manīts.
Mis Džeksones vīrs Gabe Ugliāno pavēstījis, ka viņa padēls Persijs Džeksons ir grūti audzināms bērns, kas izsviests no daudzām internātskolām un ne reizi vien ļāvis vaļu agresijai.
Policija neatklāj, vai dēls Persijs tiek turēts aizdomās mātes pazušanas lietā, taču nav izslēgta arī krāpšana. Lejāk sk. Sallijas Džeksones un Persija nesenākos fotoportretus. Policija lūdz visus, kam ir kādas ziņas, sniegt tās pa zemāk norādīto noziedzības apkarošanas bezmaksas tālruni.
Numurs bija apvilkts ar melnu marķieri.
Saburzīju avīzi vīkšķi un aizsviedu pa roku galam, tad iemetos savā divstāvu gultā, kas stāvēja namiņa plāna vidū.
— Gaismu nost! — pats sev žēli uzsaucu.
Tonakt man rādījās sapnis, par kuru ļaunāku neatminējos redzējis. Negaisam plosoties, skrēju gar jūras krastu. Šoreiz man aiz muguras bija pilsēta. Ne jau Ņujorka. Veidols bija cits: ēkas slējās pazemas, tālē vīdēja palmas un pakalni.
Metrus simt tālāk bangās kāvās divi vīri. Abi izskatījās pēc cīkstoņiem televīzijā — muskuļoti, bārdaini un gariem matiem. Abiem mugurā plīvojošas grieķu tunikas — viena izrakstīta ar zilu, otra ar zaļu. Viņi cīnījās saķērušies, spēra ar kājām un sita ar galvu, un ik pēc trieciena nošķīda zibens, debesis satumsa un vējš pieņēmās spēkā.
Man vajadzēja viņus izšķirt. Nezināju — kāpēc. Bet jo ātrāk es skrēju, jo stiprāks cēlās pretvējš, līdz attapos skrienam uz vietas, papēžiem bez jēgas aroties smiltīs.
Cauri vētras auriem dzirdēju, kā tas zilajās drēbēs kliedz uz to, kas zaļā: — Atdod! Atdod! — kā bērnudārznieks, kas sakāvies rotaļmantas dēļ.
Bangas cēlās arvien augstākas, triecās pret krastu, apšļācot mani ar sāļumu.
Es ieaurojos: — Beidziet! Pārstājiet kauties!
Nodrebēja zeme. Kaut kur pazemē nogranda smiekli, un šurp atvilnīja balss — tik dobja un ļaunīga, ka man asinis sastinga dzīslās.