— Nāc nu šurp, mazais hēroj, — tā ducināja. — Nāc nu lejā!
Smiltis zem kājām iebruka, un tur pavērās plaisa, kas stiepās līdz pašam Zemes vidum. Kāja man paslīdēja, un tad mani aprija tumsa.
Pamodos pilnīgā pārliecībā, ka krītu.
Joprojām biju gultā, trešajā namiņā. Nojausma teica priekšā, ka ir rīts, bet laukā valdīja tumsa, un pāri pakalniem granda pērkons. Brieda negaiss. To es nebiju nosapņojis.
Pie durvīm kāds pieklidzināja, pie sliekšņa piesitās nags.
— Iekšā!
Ar raizīgu vaigu istabā ietecēja Grovers. — Misters D. grib tevi redzēt.
— Kāpēc?
— Viņš grib nogalēt… Nu, laikam labāk, lai pats izstāsta.
Uztraukts saģērbos un gāju līdzi, jau gatavs pamatīgām nepatikšanām.
Dienām ilgi biju gaidījis aicinājumu ierasties Lielajā mājā. Tagad, kad biju pasludināts par Poseidona dēlu, ko dzemdinājis Lielās triādes dievs, kam bērnu nedrīkst būt, jau lēsu, ka esmu noziedznieks vien tāpēc, ka esmu dzīvs. Pārējie dievi droši vien nosprieduši, kā mani vislabāk sodīt par to, ka esmu, un misters D. acīmredzot ir gatavs spriedumu izpildīt.
Debesis virs Longailendas šauruma līdzinājās līdz kūsāšanas temperatūrai uzkarsētam tintes virumam.
Šurp virzījās necaurredzams lietusgāzes palags. Ieteicos Groveram, ka varbūt der paņemt kādu lietussargu.
— Nē, — viņš atteica. — Šeit līst tikai tad, kad gribam.
Norādīju uz negaisu. — Tad kas tas, ellē, tāds?
Viņš nervozi pašķielēja uz padebesi. — Aizies garām. Nelaiks vienmēr aiziet garām.
Atskārtu, ka viņam taisnība. Visu nedēļu, ko biju te aizvadījis, nebija nevienas apmākušās dienas. Pāris pamanītie lietus mākoņi aizlīgoja tieši ielejai gar malu.
Bet šis negaiss… tik jaudīgs.
Volejbola laukumā Apollona namiņa iemītnieki spēlēja bumbu ar satīriem. Dionlsa dvīņi apstaigāja zemeņu laukus, lai stādi aug leknāki. Visi nodevās ierastajām nodarbēm, tomēr izskatījās satraukušies. No negaisa mākoņiem nenolaida ne acu.
Mēs ar Groveru aizgājām līdz Lielās mājas parādes durvju lievenim. Dionīss sēdēja pie vista galda savā tīģerkrāsas havajiešu kreklā un ar diētisko kolu rokā — tieši tāpat kā toreiz, pirmajā dienā. Galda otrā pusē savā māņu ratiņkrēslā sēdēja Hīrons. Abi spēlēja pārī pret neredzamiem pretiniekiem — divi kāršu vēdekļi lidinājās gaisā.
— Tā, tā, — ierunājās misters D„ ne acu nepacēlis. — Mūsu mazā slavenība.
Es nogaidīju.
— Nāc tuvāk, — misters D. noteica. — Un nedomā, ka iešu tev, mirstīgais, klanīties tikai tāpēc, ka vecais Vēžubārda ir tavs tēvs.
Mākoņos uzšķīlās vesels zibeņu tīmeklis. Pērkondārdi sadrebināja mājas logu rūtis.
— Ākstības, — Dionīss izgrūda.
Hīrons izlikās iegrimis spēļu kārtīs. Grovers kavējās pie margām, dipinādams āža kājas.
— Ja notiktu pēc mana prāta, — Dionīss turpināja, — es piešķiltu uguni visām tavām molekulām. Pelnus mēs uzslaucītu un izvairītos no krietnas tiesas nepatikšanu. Bet Hīrons ir iedomājies, ka tas neiet kopā ar pienākumu, kas man uzticēts šajā sasodītajā nometnē: ka jūs, knēveļus, pienākas pasargāt no visa ļauna.
— Pašaizdegšanās pieder pie visa ļauna, mister D„ — iestarpināja Hīrons.
— Blēņas, — atsaucās Dionīss. — Puika neko i nemanītu. Lai nu kā, esmu ar mieru valdīties. Vēl man bija padomā pārvērst tevi par delfīnu un aizsūtīt atpakaļ pie tēva.
— Mister D.! — Hīrons brīdinoši iesaucās.
— Ak, nu labi, — Dionīss piekāpās. — Ir vēl viena iespēja. Bet tā ir briesmīga muļķība. — Dionīss piecēlās, un neredzamo spēlmaņu kārtis nokrita uz galda.'— Es dodos uz Olimpu, uz ārkārtas sapulci. Ja puika vēl būs tepat, kad pārradīšos, es viņu pārvērtīšu par Atlantijas afalīnu. Vai skaidrs? Un, ja tev, Persij Džekson, ir kaut druska smadzeņu, gan tu apjēgsi, ka mans piedāvājums ir daudz saprātīgāks par to, kāds padomā Hīronam.
Paķēris spēļu kārti, Dionīss to pavirpināja, un kārts pārvērtās plastmasas taisnstūrī. Kredītkarte? Nē. Caurlaide.
Misters D. uzsita knipi.
Gaiss ap viņu savirmojās un sakļāvās visapkārt kā siena. Misters D. pārvērtās hologrammā, tad vēja pūsmā un beidzot pagaisa, nopakaļ atstājis vien svaigi spiestas vīnogu sulas smaržu.
Hīrons man uzsmaidīja, tomēr no skata bija izvārdzis un bažīgs. — Sēdies, lūdzu, Persij! Grover, tu arī.
Apsēdāmies.
Hīrons nolika uz galda savas kārtis — kombinācija būtu nodrošinājusi viņam uzvaru.
— Saki man, Persij, — kentaurs ierunājās. — Kā tev patika tas elles suns?
Nodrebēju, padzirdis to vārdu.
Hīrons droši vien cerēja, ka attraukšu: "Ē, sīka vienība! Es tādus elles suņus ķeru un ēdu." Bet melot negribējās.
— Tas mani pārbiedēja, — es teicu. — Nebūtu jūs viņu notriekuši, es būtu pagalam.
— Būs vēl ļaunāk, Persij. Daudz ļaunāk, iekams tiksi galā.
— Galā… ar ko?
— Ar savu uzdevumu, protams. Vai uzņemsies?
Pašķielēju uz Groveru — tas iežņaudza saujā īkšķi.
— Mmm, ser, — sacīju, — jūs jau vēl neesat teicis, par ko ir runa.
Hīrons saviebās. — Nūjā, detaļas — tas ir jau smagāks jautājums.
Pāri ielejai nogranda pērkons. Negaisa mākoņi bija atvēlušies līdz pašai jūrmalai. Cik tālu vien sniedzās skats, jūra ar debesīm mutuļodamas gāja kopā.