Vecākais

-   … taču es zinu vienu mūsu bērni, mūsu mātes, mūsu ievai­notie ir jāpasargā no briesmām. Razaki ir nogriezuši ceļu uz Kolija un citu zemnieku saimniecībām vairāk ielejā. Kā rīkoties? Mēs pazīstam šo pusi labāk nekā jebkurš cits Alagēzijas iemītnieks, un ir kāda vieta… ir kāda vieta, kur mūsu mīļotie būs drošībā. Es runāju par Kori.

Rorans saviebās, kad pār viņu nolija piktu balsu šaltis. Visska­ļāk kliedza Slouns: Es drīzāk ļaušu, lai mani pakar, ne speršu kāju tajos nolādētājos kalnos!

-   Roran, Horsts ierunājās, pieklusinādams kliedzējus. Tu jau nu labāk par citiem zini, ka Kore ir pārāk bīstama! Un tieši tur Eragons atrada akmeni, kas atveda šurp razakus! Kalnos ir auksti, turklāt tie ir pilni ar vilkiem, lāčiem un citiem briesmo­ņiem. Kāpēc pieminēt kaut ko tik neprātīgu?

Lai pasargātu Katrīnu! Rorans gribēja iekliegties. Tomēr viņš savaldījās un teica: Lai cik lielu karapulku savāktu razaki, viņi neuzdrošināsies spert kāju Korē. Galu galā Galbatorikss tur zau­dēja pusi savas armijas.

-   Tas bija ļoti sen, Morna balsī skanēja šaubas.

Roranam to tikai vajadzēja. Un kopš tā laika stāsti ir tikai

sabiezinājuši krāsas! Līdz Igualdas ūdenskrituma virsotnei ved taka. Mums tikai jāaizvada turp bērni un pārējie. Viņi atradīsies tepat līdzās, piekalnē, tomēr būs drošībā. Ja razaki ieņems Kār­vahallu, bēgļi varēs nogaidīt, līdz kareivji aiziet, un tad meklēt patvērumu Terinsfordā.

-   Tas ir pārāk bīstami, Slouns noņurdēja. Miesnieka pirk­sti bija sažņauguši galda malu tik cieši, ka kauliņi vīdēja balti.

Aukstums, zvēri. Neviens prātīgs vīrs nesūtītu savus tuvākos tādās briesmās.

Bet… Rorans saminstinājās un apklusa, Slouna piebildes samulsināts. Jauneklis gan zināja, ka miesnieks neieredz Kori vairāk par citiem cieminiekiem savulaik viņa sieva gāja bojā, nokrītot no klints netālu no Igualdas ūdenskrituma. Rorans bija cerējis, ka vīra apsēstā vēlme pasargāt Katrīnu būs gana spēcīga, lai pārmāktu nepatiku. Jauneklis saprata, ka viņam nāksies pār­liecināt Slounu tāpat arī visus pārējos. Rorans turpināja pielai­dīgākā balsī: Tur nav tik traki. Sniegs uz virsotnēm pamazām kūst. Korē nav neko aukstāks, kā bija šeit pirms pāris mēnešiem. Un es šaubos, vai vilki un lāči uzdrīkstēsies uzbrukt tik lielam ļaužu pulkam.

Slouns saviebās, savilka lūpas, atsedzot zobus, un noraidoši papurināja galvu. Korē mūs gaida tikai un vienīgi nāve.

Izskatījās, ka pārējie sliecas viņam piekrist, bet tas tikai stip­rināja Rorana pārliecību, ka viņa mīļotajai draud nāves briesmas, ja neizdosies pārliecināt cieminiekus par savu taisnību. Jauneklis pārlaida skatienu seju lokam, lūkodams ieraudzīt kādu, kas piei kristu viņa viedoklim. Piedod, Delvin, es zinu, ka runāšu nežē­līgi, bet, ja Elmunds būtu aizgājis kalnos, nevis palicis Kārvahallā, viņš būtu dzīvs. Kā gan tu neredzi, ka tā ir vienīgā iespēja? Tev ir iespēja paglābt citus vecākus no ciešanām, kas piemeklējušas tevi!

Visi klusēja. Un tu, Birgit! Rorans pagājās uz sievietes pusi, pievilkdams kāju un tverdamies pie krēslu atzveltnēm, lai nezau­dētu līdzsvaru. Vai vēlies, lai Nolfavrelu piemeklē tēva liktenis?! Viņam ir jādodas projām. Vai tad tu neredzi, ka tikai Korē viņš būs drošībā?… Kaut gan Rorans centās savaldīties, viņš juta, kā acīs sariešas asaras. Tas taču ir bērnu dēļ! viņš sašutis iesaucās.

Istabā valdīja klusums. Rorans blenza uz koka virsmu zem plaukstām, cenzdamies nomierināties. Pirmais sagrozījās Delvins. Es nepametīšu Kārvahallu, kamēr mana puikas slepkavas būs kaut kur tuvumā. Tomēr, viņš apstājās un tad lēnām turpi­nāja, it kā katrs vārds sagādātu sāpes, es nevaru noliegt, ka tu runā prātīgi. Bērni ir jānogādā drošībā.

-   Un es to teicu jau pašā sākumā, paziņoja Tara.

Tad bija kārta Baldoram: Roranam ir taisnība. Bailes nedrīkst padarīt mūs aklus. Vairums no mums vismaz pāris reižu ir bijuši līdz pašam ūdenskritumam. Tas ir gana drošs kāpiens.

-   Arī man, beidzot piebalsoja Birgita, ir jāpiekrīt.

Horsts pamāja. īsti jau man tas nepatīk, bet, ņemot vērā

apstākļus… Manuprāt, mums nav citu iespēju. Vēl pēc brīža arī pārējie vīri un sievas negribīgi piekrita Rorana priekšlikumam.

-   Muļķības! Slouns ieaurojās. Viņš piecēlās un norādīja ar pirkstu uz Roranu. Kas viņus apgādās ar pārtiku, ja gaidīt nāk­sies vairākas nedēļas? Panest to viņi nespēs. Kā viņi rūpēsies par siltumu? Ja iekurs ugunskurus, viņus pamanīs! Kā, kā, kā? Ja viņi nenomirs badā, tad nosals. Ja nenosals, viņus aprīs. Ja viņus ueaprīs… Kurš lai to zina? Viņi vai" nokrist no kādas klints!

Rorans paplēta rokas. Ja mēs visi nāksim talkā, pārtikas viņiem būs gana. Ugunskuriem nevajadzētu būt saskatāmiem, ja tos kurinātu dziļāk mežā bet to nāktos darīt tik un tā, jo pie paša ūdenskrituma ir pārāk maz vietas, lai ierīkotu apmetni.

-   Aizbildinājumi! Taisnošanās!

-   Kā, tavuprāt, mums vajadzētu rīkoties? Morns vaicāja, ar izbrīnītu skatienu nopētot Slounu.

Miesnieks rūgti iesmējās. Ne šādi!

-   Tad kā?

-   Vienalga. Bet šī ir nepareiza izvēle.

-   Tu vari nelaist savējos kalnos, Horsts piebilda.