Zvaigžņubriedi tik ļoti ielīksmoja gūtā uzvara, ka viņš tik tikko dzirdēja Hernes brīdinājumu un atbildēja, ka visu esot labi apdomājis.
"Nu labi, Zvaigžņubriedi," Herne teica, "dodies turp, pie tā ozola! Kaut gan ziemas sals tam ir atņēmis dzīvību, tā pakājē tu ieraudzīsi lapu. Tā aug un zaļo visu cauru gadu, jo tajā mīt Hernes gars. Apēd šo lapu, Zvaigžņubriedi, un tava vēlēšanās piepildīsies!" Tā nu Zvaigžņubriedis devās pie norādītā ozola un ieraudzīja vienīgo apvītušo lapu, kas izskatījās sakaltusi un nedzīva, kaut ari turējās pie kātiņa. Viņš to uzmanīgi pavilka, tā notrūka, un tad briedis stāvēja Hernes mežā, košļādams lapu. Tā bija rūgta un garšoja pēc zemes kā kūdras sūna vai apdegusi ērgļpaparde, un, notiesājis to, Zvaigžņubriedis stāvēja, blisinādams acis un gaidīdams, kas notiks tālāk. Tad viņš pamanīja, ka Herne ir pazudis.
"Esmu piemuļķots!" Zvaigžņubriedis nikni iesaucās, jo nekas nenotika. Bet tad pēkšņi zemi sadrebināja dimdošs troksnis un pa visu apkārtni aizskanēja Hernes balss.
"Zvaigžņubriedi!" Herne teica, "tava vēlēšanās ir izpildīta! Bet tāpēc, ka tu nozagi šo dārgumu, tas, ko tu vēlējies, Herlām būs gan svētība, gan lāsts. Tāpēc drebi, Zvaigžņubriedi, un steidzies projām!"
Zvaigžņubriedis sajuta galvā skaudras sāpes, acīs viņam iesitās apžilbinošs spožums, un, apsviedies apkārt, viņš pārbijies metās uz priekšu. Viņš ieskrēja mežā, zari plosīja viņa sānus, sita un skrāpēja seju, un viņu nemitīgi trenca mokošas sāpes, it kā galva grasītos teju teju pārplīst uz pusēm.
Zvaigžņubriedim šķita, ka mūžīgi būs tā jāskrien un jācieš zaru cirtieni sānos. Tomēr beidzot sāpes sāka pierimt un Zvaigžņubriedis izskrēja no Hernes meža, kur saules pielietā klajumā zaigoja dzidrs ūdens laukums. Pagurušais Zvaigžņubriedis noliecās pie tā, lai padzertos, un tajā brīdī ieraudzīja ūdenī savu atspulgu. Seja neprātīgajā skrējienā bija saskrāpēta un sasista, skaidro acu skatiens apžilbis spožajā dienasgaismā, taču virs pieres slējās krāšņs ragu pāris, varenāks, nekā jebkad redzēts uz brieža galvas. Un tā nu bija noticis, ka drosmīgais Zvaigžņubriedis izcīnīja ragus Herlu ciltij."
Briedēnu pulciņš klusēja, izbrīnā pavēruši mutes.
- Nu, tā! Blaindvīds ierunājās možā balsī, pārtraukdams burvības caurausto sastingumu. Kurš no jums, jaunajiem, var pasacīt, kāpēc Hernes velte bija gan svētība, gan lāsts?
Jaunie briedēni neziņā raudzījās cits uz citu.
- Nu, nu, kādam taču tas jāzina! Ko tad jums galu galā māca?
Piepeši briedēni iztrūcināti pagrieza galvas, jo no aizmugures atskanēja dziedoša balss.
Hernes dāvātie ragi, kā vēsta vecajo stāsts,
Mūsu ciltsbrāfiem tapuši reizē spožums un lāsts:
Tas, kas citkārt pret ienaidnieku ir uzticams sargs,
Anlaha laikā pret draugu un brāli kļūst ierocis bargs.
- Kapteini Brehin, stāstnieks satrūcies teica, es tevi nepamanīju!
- Piedod man, Blaindvīd, Brehins atbildēja, ieiedams aplī, bet es nespēju nociesties, nenoklausījies tavu stāstu. Tu joprojām proti lieliski stāstīt.
Blaindvīds jutās iepriecināts.
- Hei, j aunie! viņš atguvies uzsauca. Vai neatceraties, kā jāuzvedas? Sveiciniet kapteini Brehinu, drosmīgāko no Izlūkotājiem!
Vairums jauno briedēnu bija godbijībā tā apmulsuši, ka neattapās darīt vispār neko.
- Sēdiet mierīgi, mazie! Un neļauj man kavēt tevi vēl ilgāk, Blaindvīd, Brehins teica. Es jau tāpat esmu šeit pārāk ilgi. Turpini savu stāstu!
- Nē, kapteini! Blaindvīds atbildēja ar mulsumu un bijību balsī. Ir jau ļoti vēls, un, ja mēs te bezgalīgi sēdēsim un runāsim, kā tad viņi varēs izaugt par drosmīgiem Izlūkotājiem? Skrieniet nu aši prom!
To dzirdēdami, daži mazie sāka kurnēt, un jaunais briedēns no aizmugures iesaucās: Pastāsti mums vēl kaut ko, Blaindvīd! Pastāsti par Pirmo Akmeni!
-Jā! piebalsoja cits.
- Nu, mierā, mierā! Apsolu, ka izstāstīšu to rīt.
- Pastāsti par Villovu, Briedeņu ciltsmāti!
- Pastāsti Pravietojumu, Blaindvīd! lūdza briedēns, kurš bija ierunājies pirmais. Viņa vārds bija Laikens. Pārējie viņam tūdaļ piebalsoja.
- Jā, Pravietojumu! Pastāsti Pravietojumu!
- Klusu! Blaindvīds dusmīgi iesaucās. Pravietojums nav nekāds blēņu pastāsts, ar ko vakarā izklaidēt bērnus. Tā ir daļa no Dzīvesziņas. Beidziet niekoties!
- Varu derēt, ka kapteinis Brehins labprāt gribētu to dzirdēt, drosmīgi iebilda Laikens. Stāsti, Blaindvīd!
- Ja neliksieties mierā, es jums nosaitēšu purnus! Blaindvīds saniknots piedraudēja.-Kapteinim Brehinam ir daudz svarīgākas darīšanas nekā klausīties mīkstnadžu bara un veca stāstnieka pļāpās!
Taču briedēni Blaindvīdam vairs nepievērsa uzmanību. Viņi lūkojās uz Brehinu.
- Lūdzu, lūdzu, kapteini Brehin! Laikens bezbailīgi uzstāja. Tu taču gribi to dzirdēt, vai ne?
Brehins paskatījās lejup uz briedēnu, un pēkšņi viņam sirdī kā šautra ieurbās bailes par Eloinu. Tomēr viņš pasmaidīja.
- Ja Blaindvīds stāstīs, es jutīšos pagodināts, viņš teica.
- Urā! briedēni sajūsmināti iesaucās. Stāsti, Blaindvīd, stāsti! Pravietojumu! Pravietojumu!