Ugunsnesējs

Sgorrs nebija dzimis šajā briežu barā, bet pirms trim vasarām ieradies šeit no ziemeļu kalniem. Toreiz jaunatnā­cējam bija ievainota acs, viņš bija lūdzis vietu ganībās un stāstījis, ka pēc vilku uzbrukuma esot zaudējis sakarus ar savu baru. Taču drīz vien ap viņu samilza daudz tumšu valodu. Daži teica, ka viņš glabājot sevī kādu baigu noslē­pumu. Citi runāja, ka Sgorrs esot noslēdzis līgumu ar meža dievu un izraidīts no sava bara nodevības dēļ. Daži pat stāstīja, ka viņš esot lauzis vissenāko likumu un kādu laiku pavadījis cilvēku vidū.

Lai kāda būtu patiesība vai izdoma, Sgorrs bija ātri ieka­rojis Dreila uzticību un uzkalpojies saviem septiņiem gadiem neatbilstoši augstu. Deils strauji novecoja, un, jo manāmāks kļuva viņa klibums, jo veiksmīgāk Sgorrs izmantoja viņa bailes zaudēt iegūto stāvokli. Tieši Sgorrs bija tas, kurš pirms diviem gadiem ierosināja izveidot dreiliešu grupu, un pats bija tās galvenais veidotājs, pats izraudzījās un sagatavoja tai jaunos briežus, izmanīgi izvēlēdamies pašus neapmie­rinātākos un gādādams, lai tie strauji virzītos uz augšu.

Brehins jau no paša sākuma bija jutis neuzticību pret Sgorru, kaut gan redzēja, ka jaunatnācējs ir ļoti gudrs, un viņš uzreiz bija iebildis pret Sgorra uzņemšanu barā. Vēlāk Brehins bija vērojis Sgorra darbošanos ar slēptu nepatiku. Taču, ja Brehinam piemita kāda vājība, tad tā izpaudās tādējādi, ka viņš visupirms bija kareivis un Izlūkotājs un nevēlējās iesaistīties bara politikā.

Tikai pēc tam, kad Sgorrs bija centies iegūt varu ari pār Izlūkotājiem, Brehins bija atklāti stājies viņam pretī. Kopā ar pārējiem kapteiņiem viņš bija cīnījies, ragus un nagus nesaudzēdams, lai atvairītu dreiliešu vienību no iespiešanās Izlūkotāju rindās. Dreils par atbildi bija sūtījis Izlūkotājus arvien tālākos un bīstamākos izlūkgājienos, kas bieži vien bija gluži nevajadzīgi. Kopš pavasara Izlūkotāji bija zaudē­juši sešus biedrus. Vienu bija saplosījuši vilki. Trīs kļuvuši par cilvēku upuriem. Divi pazuduši bez pēdām, starp tiem arī Brehina brālis Baltkājis.

Tikmēr Dreila godkāre bija gājusi plašumā tāpat kā viņa vara. Tagad šī vara sniedzās ievērojami tālāk par sava bara robežām, un tieši tāpēc bija ieviests "Baru Valdnieka" tituls, kuru Brehins pirms neilga laika gravā bija nicinoši izsmējis. Tomēr šis tituls nozīmēja krietni vairāk nekā tikai nosau­kumu vai Dreila godkāres atspoguļojumu, jo tagad daudzi staltbrieži Zemajās Zemēs atzina viņa varu un pirms Anlaha nāca apliecināt viņam godu. Mājvietas bars bija lielākais staltbriežu bars Lielajā Zemē, un dreiliešu vienība bija gu­vusi citu baru valdnieku atbalstu, piesolot tiem palīdzību aizsardzībā pret ienaidniekiem. Dreila metodes bija sāku­šas izplatīties kā vīruss, un tagad viņa vara sniedzās līdz pat Lielajam Kalnam un pat līdz Augstās Zemes robežai.

Tomēr Brehins juta, ka vislielākos draudus dreilieši rada pašā bara iekšienē, jo dreiliešu tēviņi kļuva arvien agresī­vāki. Nākamais nelaimju cēlonis pēc plēsoņu uzbrukumiem, bada un slimībām briežiem ir brūces, ko tie gūst Anlaha cīņās. Taču, par spīti tam, ka briežu tēviņi cīnās bieži, it īpaši riesta laikā, šīs cīņas drīzāk līdzinās izrādei un reti beidzas ar nopietniem ievainojumiem. Tiešas liktenīgas brūces nemēdz gadīties gandrīz nekad. Taču pēdējā laikā bija jaušamas pārmaiņas. Cīkstoņi kļuva arvien negantāki, un Sgorrs pat bija sācis mācīt jaunos briežus izmantot ragus pavisam citādi nekā agrāk, asināt tos pret klintīm un akme­ņiem, durt un cirst ar asajām smailēm un tēmēt ķermeņa vārīgākajās vietās. Tādējādi iepriekšējā rudenī ievainojumu bija daudz vairāk nekā parasti un viens briedis, kurš cīnījās par savu draudzeni ar diviem dreiliešiem, pat gāja bojā.

Dreila valdīšanas laikā bija mainījušies arī briežu govju ieradumi. Dreila augošā vēlme turēt visu savā varā un uzraudzībā bija izpaudusies tā, ka dreilieši bija piespieduši mātītes dzīvot daudz tuvāk tēviņiem. Bars bija kļuvis ievē­rojami mazkustīgāks, un nu jau trešo sezonu viņi izman­toja vienu un to pašu Mājvietas ozolu. Brehins to uzlūkoja neatzinīgi, kaut gan tajā pašā laikā viņu dīvaini ieprieci­nāja iespēja atrasties tik tuvu Eloinai.

Kāpdams kalnā, Brehins tumsā izdzirdēja pazīstamu balsi. Uz bridi tā atvairīja viņa drūmās domas. Netālu priekšā, iekārtojušies aplī, zālē tupēja jaunie briedēni, pavilkuši sev apakšā izstīdzējušās kājas, un platām acīm klausījās vecā brieža stāstā. Vairums no mazajiem bija deviņus mēnešus veci briedēni, kas jau beiguši zīst mātes pienu. Tomēr viņi bija pietiekami jauni, lai ar interesi klausītos vecajo stāstus.

Tātad tajos laikos, kad mežs vēl bija jauns, runāja vecais stāstītājs, Zvaigžņubriedis nozaga Hernem burvju ragus un panāca solījumu, ka brieži uz mūžīgiem laikiem varēs klejot brīvi kā vējš.

Tas bija stāstnieks Blaindvīds.