Ugunsnesējs

"Atkal vērpj veco pavedienu," Brehins pie sevis pasmējās. Viņš atcerējās, kā daudzus ziemas vakarus pats tika tupējis pie Blaindvīda kājām, aizrautīgi klausīdamies stāstus par burvju ragiem, apburtiem mežiem un pašu Herni. Cienīja­mais stāstnieks tolaik bija licies tikpat mūžvecs kā tagad.

Neviens barā nezināja, kāds ir Blaindvīda īstais vecums. Daži runāja, ka viņam esot piecpadsmit gadu, citi teica, ka vairāk. Staltbriedim astoņi gadi ir cienījams vecums, bet trīspadsmit aptuvenais mūža ilgums, tomēr īpašos gadī­jumos brieži nodzīvo līdz divdesmit gadiem vai pat ilgāk. Pēc ragiem precīzu vecumu noteikt var tikai jauniem brie­žiem, kaut ari žuburu daudzums un lielums ir samērā drošs rādītājs: divpadsmit ragu smailes briežiem reti sastopamas agrāk nekā piecu vai sešu gadu vecumā. Blaindvīdam bija krāšņa galva ar grubuļainiem, punainiem ragiem, kas virs galvas veidoja četrpadsmit žuburus. Tomēr bija skaidrs, ka tie ir gājuši mazumā, kā mēdz sacīt, kad žuburu daudzums ar gadiem samazinās, un nekad vairs nebūs tik stipri kā savos ziedu laikos.

-   Labi, vienai mēness reizei pilnīgi pietiek, Blaindvīds pēkšņi teica. No rīta es dabūšu brāzienu no jūsu mātēm.

-   Bet kas notika ar Zvaigžņubriedi? atskanēja balss no aizmugures.

Pārējie briedēni pārtvēra dedzīgo saucienu.

-   Jā, jā, kā viņš nozaga ragus? Stāsti tālāk, Blaindvīd! Pastāsti vēl!

Vecais briedis klusi pasmējās.

-     Nu labi, bet pēc tam jūs tūlīt skriesiet pie mātēm. Apsoliet!

-    Apsolām! atskanēja daudzbalsīgs sauciens, kuram nepievienojās tikai pirmais skubinātājs.

Blaindvīds iekārtojās ērtāk un turpināja stāstu, kamēr Brehins piesoļoja tuvāk un nostājās pulciņa aizmugurē.

-   Nu, pie kā tad mēs palikām? Jā… Tātad Zvaigžņubriedis klejoja pa mežiem, vēja un sniega kapāts, vilku un lapsu vajāts, tomēr ātrās kājas vienmēr paglāba viņu no nelaimes.

Beidzot viņš izgāja cauri Lielajai Gravai un nokļuva Hernes mežā. Viņš devās tālāk, līdz sasniedza klajumu un ierau­dzīja pašu Herni, kas, cieši aizmidzis, gulēja zem mežrozīšu krūma. Turpat virs galvas lielā ozola zarā karājās Hernes ragi, ko viņš allaž noņēma, laizdamies atpūtā.

Jaunie briedēni zālē satraukti sakustējās.

-     Nu, kā jūs jau zināt, vienīgi Zvaigžņubriedis prata soļot pa mežu tik viegli, lai nepamodinātu Herni, un tā nu viņš ļoti lēnām aizlavījās garām dusošajam briežu dievam, pastiepās uz nagu galiem, ar purnu saņēma zarā pakārtos ragus, nocēla tos un uzlika sev galvā.

Blaindvīds apklusa kā pirms draudīga vēstījuma.

-Jā, jā, un kas notika pēc tam? iesaucās kāds nepacie­tīgs briedēns no priekšējās rindas.

-    Tad piepeši nodārdēja pērkona grāviens, kas satrici­nāja mežu līdz pat koku saknēm, un Herne pamodās.

Ziņkārais briedēns pievirzījās tuvāk pārējiem.

-   Kad Herne ieraudzīja, ka ragi ir pazuduši, viņš pielēca kājās, spārdīja zemi un sprausloja, viņa sarkanās acis ne­ganti liesmoja, un viņš pērkondimdošā balsī iesaucās: "Kurš uzdrīkstējās pamodināt meža garu? Kurš uzdrošinājās no­zagt Hernes ragus?" Kā jūs varat iedomāties, Hernes dus­mas iztrūcināja pat Zvaigžņubriedi, tomēr viņš sakopoja drosmi un rāmi atbildēja:

"Tas biju es, Zvaigžņubriedis. Tavi ragi ir uz manas galvas."

"Atdod tos man!" Herne nikni iekliedzās un metās virsū Zvaigžņubriedim. Taču Zvaigžņubriedim galvā bija burvju ragi, un viņš ar vienu lēcienu pārlidoja augstu pāri Hernes galvai, nolēkdams zemē klajuma otrā malā. Herne apsviedās apkārt, taču labi zināja: kamēr Zvaigžņubriedim galvā būs burvju ragi, viņš to nekad nespēs noķert. Tad Herne sa­prata, ka ir pieveikts.

"Ko tu vēlies?" Herne jautāja laipnākā balsī.

"Ne vairāk kā tu," atbildēja drosmīgais Zvaigžņubriedis. "Es vēlos, lai briežiem būtu ragi, kas sargātu tos no Lerām. Tas nav daudz prasīts, valdniek Herne, jo mēs esam hernieši, tomēr klīstam pa pasauli neaizsargāti, un mūs glābj tikai ātrās kājas un asais prāts."

Tad Herne bridi klusēja un padomājis atbildēja: "Labi, Zvaigžņubriedi, ja tu noteikti zini, ka vēlies tieši to."

"Es to noteikti zinu," Zvaigžņubriedis atbildēja un, to teicis, noņēma ragus sev no galvas un atdeva atpakaļ meža dievam.

Kad Herne bija atguvis ragus, viņš izskatījās briesmīgs. Cieši paskatījies uz Zvaigžņubriedi, viņš dīvainā balsī teica: "Zvaigžņubriedi, tu esi drosmīgs un pārgalvīgs hernietis, tāpēc es izpildīšu tavu vēlēšanos, kaut gan es varētu izmēzt tevi no šejienes kā rudens lapu, ko aizpūš vējš! Taču to, ko tu vēlies, es došu tikai tādiem kā tu jauniem muļķa brie­žiem, kam patīk kauties. Briežu govīm tas nebūs vajadzīgs. Turklāt tāpēc, ka tu man nozagi šo lepnumu, ragus tu saņemsi katru gadu no jauna, un katru gadu, kad pavasara lieti slacīs zemi, tie nokritīs tev no galvas, atstādami to gludu un kailu, lai par tevi var smieties jebkurš Lera. Vēlāk, kad saplauks pavasara puķes un sāks zelt vasaras zaļums, tie ataugs no jauna, kā kokos aug zari. Un man tev jāsaka vēl kas: tava vēlēšanās slēpj daudz briesmu, tāpēc apdomā labi!"