Ugunsnesējs

-            Nesāc nu arī tu! Sgorrs garlaikoti papurināja galvu un nožāvājās. Es biju gaidījis, ka tev ir vairāk saprašanas.

-            Kāpēc tu tam netici, Sgorr? Eloina jautāja. "Balta ozollapas zīme pierē… Samainīta bērna likteņstāsts…"

-            Jā, jā, to visu es zinu, Sgorrs aizkaitināts iesaucās. Un kādu dienu pats Herne nokāps no augstumiem, nes­dams uz ragiem Zvaigžņubriedi, un pateiks mums, ka esam bijuši sīki nejēgas.

-            Smejies, cik gribi, Sgorr, sacīja Eloina, bet vai tad tu nesaproti? Tas piepildās.

-Jāatzīst, ka dažā ziņā ir notikušas itin noderīgas sakri­tības. Patiešām ļoti noderīgas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Jo es zinu, ka pārējais tur nav patiesība.

Eloina spēji pacēla galvu un ieskatījās Sgorra vienīgajā acī. Viņa noteiktā balss bija izskanējusi kā brīdinājuma zvans.

-    Tu to zini? viņa čukstus jautāja.

-Jā gan! Redzi, es piemirsu pastāstīt tev kādu sīkumu, ko ziņoja Kolkvars. Rannohs man vairs neko nevar nodarīt, vienalga, vai viņam būtu zīme uz pieres vai ne.

Eloinas vārdi gandrīz izgaisa upes troksnī, un viņas balss skanēja gandrīz tikpat samocīti kā nesen Dreila balss.

-    Kāpēc ne? viņa trīcēdama jautāja.

-            Tāpēc, mīļā, Sgorrs atbildēja, lūkodamies pāri plašajai gravai, ka kalnos virs Ezera ielejas Rannohu saplēsa suņi. Viņš ir miris, Eloina, miris!

9 Izglābšanās

Tērpts baltā, sudrabaustā zīdā, mīklains, apbrīnojams.

Alfrēds Tenisons. "Artura ierašanās"

-   Un tu sevi sauc par Izlūkotāju? nikni iesaucās Alita, kad blakus stāvošais briedis vēlreiz iebadīja viņai ar ragiem. Tu neesi nekas vairāk kā nožēlojams dreiliešu kalps!

-    Es tikai izpildu pavēles, mazliet vainīgi atbildēja briedis. Starp citu, tagad viņus sauc par sgorriešiem, un man ar tiem salašņām nav nekā kopīga. Ciet klusu un kusties!

Alita veltīja briedim zvērojošu skatienu, taču skaidri bija redzams, ka viņš negrasās ielaisties sarunās vai strīdā, un briežumāte skriešus metās pie draudzenēm. Šira, Kanispa, Ferna un Brakena tagad gāja viņai pa priekšu, un no abām pusēm tās bija ielenkuši desmit Izlūkotāji. Govis bija gan satrauktas, gan nogurušas, jo nebija atpūtušās jau vairākas saules, un pavadoņi, kas gan kaunējās par Kolkvara uzlikto uzdevumu, bet lepnuma dēļ nespēja atzīt, ka rīkojas nepa­reizi, jau kopš ceļojuma sākuma bija visai nelāgā noskaņo­jumā. Savu nepatiku viņi izgāza uz gūsteknēm.

Neviens Izlūkotājs nejutās iepriecināts, saņemot Kol­kvara pavēli nodot jaunatnācējus Sgorram, un Ezera ielejā joprojām valdīja liela neapmierinātība. Tārna piepešā nāve daudziem bija liels trieciens. Taču Kolkvars, pats varenākais Izlūkotāju kapteinis, likās gluži cienījams valdnieka sekotājs.

Kolkvars beidzot bija pārliecinājis pārējos, ka vienīgā iespēja saglabāt neatkarību ir piekāpība Sgorram. Pēc Dreila nāves no nodevēju ragiem, kā jau Sgorrs bija teicis, Zemajās Zemēs notika daudz pārmaiņu, un, dzirdot valodas par Lielo Baru, Izlūkotāji izmisīgi tvērās pie katras cerības

saglabāt tagadējo stāvokli. Tomēr pašreizējais uzdevums briežiem joprojām spriedās kaklā.

Pulciņa priekšgalā rikšoja vēl citi Izlūkotāji, un starp tiem skrēja trīs briedēni un divas jaunas briedenītes. Kaut gan viņi bija ļoti satraukti par atgriešanos Mājvietas barā, virs galvas spoži spīdēja saule, ceļojums izraisīja neparastu pacilātību, un jaunās dvēseles ilgi nespēja ļauties no­māktībai. Iedami viņi laiku pa laikam uzsāka satrauktas sarunas.

Abas dvīnes gāja blakām, un viņām līdzās soļoja Bank­futs. Villova un Pepa bija izaugušas par jaunām skaistulēm, un abas izskatījās ļoti līdzīgas, tikai Pepai uz labās auss vīdēja mazs melnu spalvu laukumiņš. Bankfuta galvu rotāja otrie ragi, un viņš ar tiem ļoti lepojās, jo tagad vairs nebija divgadnieks ar taisniem, nezarotiem ragiem. Piedevām abiem jaunajiem pamatzariem, kas bija krietni vairāk iz­liekti un spalvoti par pirmajiem ragiem, uz viņa pieres slējās divi acu žuburi. Samtainā kārta nupat sāka lobīties nost, un Bankfuts vēl nebija pieradis pie dīvainās kņudēšanas ragu pamatnē, tāpēc ik pa laikam pikti purināja galvu. Viņš bija tikpat resns kā agrāk, un Izlūkotāju aizliegums palaikam apstāties un pagrauzt zāli manāmi vairoja viņa aizkaitinājumu un neomulību.

Viņiem pa priekšu gāja Teins un Dadzis, iegrimuši aiz­rautīgā sarunā. Arī viņiem bija izauguši otrie ragi, un viņi tapa par jauniem, glītiem briežiem, tomēr Dadzim ragi izskatījās stiprāki un lielāki nekā Teinam.

-     Kāpēc Izlūkotāji tā steidzas? iedama jautāja Pepa. Man gribētos brīdi apstāties.

-     Es zinu, sacīja Villova. Laikam jau grib ātrāk tikt vaļā no šī pienākuma.

-     Es nesaprotu, ko S-s-sgorrs no mums grib! bažīgi prātoja Bankfuts.

-   Es ari ne, piebalsoja Pepa, jo vairāk tāpēc, ka Ran­nohs…

-    Nevajag, Pepa! tūlīt iesaucās Villova, saraudamās gluži kā fiziskās sāpēs. Neatgādini!