Ugunsnesējs

pļavā, viņš ieraudzīja pulciņu Korpusa briežu rikšojam aug­šup pretējā ielejas piekalnē uz Mājvietas ozola pusi. Tātad sapulce tiešām notiks. Pašlaik debesīs kāpa pilns mēness, un tā spožajā, zilganajā gaismā Brehins redzēja Dreila maslvo augumu, kas lēni slīdēja turp un atpakaļ gar sanākušo briežu rindām. Ieraudzījis aiz viņa briedi bez ragiem, Bre­hins nicīgi nosprauslojās. Tas bija Sgorrs, Dreila galvenais palīgs.

Naids un bailes, Brehins pie sevis skumji noteica, naids un bailes ir galvenais, ko viņi sēj barā. Un cietsirdība.

Pagriezies uz rietumiem, Brehins devās uz to pusi, kur maza upīte urdzēdama un čalodama tecēja cauri pļavai ielejas zemākajā galā. Dūņainajās krasta smiltīs kāda briežu govs bija izveidojusi sev ieplaku un tīksmīgi vārtījās spir­dzinoši vēsajos dubļos. Brehins pārbrida upītei un sāka soļot gar mežmalu pa zaļu zemes strēli, kurā ganījās sešas vai septiņas briežu govis, cītīgi gremodamas savāktos krā­jumus. Ieraudzījis attālāk slejamies vientuļu pīlādžkoku, viņš paātrināja soli.

Garajā zālē aiz pīlādža, atlaidusies uz sāniem, gulēja Eloina, Brehina nesen pieminētā briežumāte. Vēders tai bija piebriedis, sāni bez skaņas strauji cilājās un krita, un laiku pa laikam augums noraustījās sāpju lēkmē. Briežu govis dažkārt sāk pāroties jau divu gadu vecumā, un īpaši tas vērojams meža briežu vidū, jo tie nobriest straujāk nekā savvaļas līdzenumu brieži, tomēr vairošanās palaikam notiek atšķirīgi. Eloinai bija pieci gadi, un viņa bija pāro­jusies ar Brehinu pavēlu iepriekšējā ziemā. Četru gadu vecumā viņa vēl nebija gluži par vecu, lai pārotos pirmo reizi, tomēr barā klīda valodas, ka skaistā Eloina esot kavē­jusies drusku par ilgu. Arī grūsnība bija neparasti ieilgusi, un Eloina bija viena no pēdējām, kas vēl nebija sagaidījusi mazuli. Brehins zināja, ka tas var būt bīstami gan viņai, gan jaunajam teliņam.

Briedis nostājās Eloinai blakus, un viņa tumšajās acīs, raugoties lejup, atspoguļojās mīlestība un raizes. Doma, ka varētu Eloinu zaudēt, viesa viņā skaudri sāpīgas mul­suma izjūtas.

Kad staltbrieži beidz pāroties, tie parasti izšķiras un vairs neveltī viens otram daudz uzmanības, it īpaši ma­zuļu radīšanas periodā. Tomēr, kaut ari Brehina spēks un bezbailība bija ļāvusi viņam iepriekšējā rudenī iekarot sep­tiņas draudzenes, viņš bija neparasti pieķēries Eloinai. Zinā­dams, ka viņai ir sarežģījumi ar atnešanos, Brehins pēdējās astoņas dienas ik pa laikam bija nācis viņu apraudzīt.

Pats neparastākais viņu abu pārošanās gaitā tomēr bija tas, ka iepriekšējās sezonas riesta laikā Brehinam nebija pat vajadzējis Eloinu iekarot. Kad brieži cīnās par nākamo draudzeņu labvēlību, ielejas allaž pieskandē karotāju ragu klaudzoņa un švīkoņa. Kad uzvarētāji ir izvēlējušies drau­dzenes, atlikušajām govīm var tuvoties kāds no jaunajiem briežiem. Tomēr retumis gadās, ka ļoti drosmīga briežu govs pati sper pirmo soli un izraugās nākamo draugu. Tā­dējādi viņa riskē saņemt raga dūrienu, taču tad, kad Eloina bija piegājusi pie Brehina un pat nenoliekusi galvu, kā briežu govij pieklājas darīt, bet maigi pārlaidusi purnu viņa vareno ragu pamatnēm, Brehins gluži vienkārši bija atbildējis ar tādu pašu kustību un abi kopā bija devušies projām. Visi jutās pārliecināti, ka šo savienošanos ir svētījis Herne.

Visi, izņemot Dreilu. Viņš pats bija gribējis Eloinu iegūt, un tad, kad tā nostājās līdzās Izlūkotāju kapteinim, viņu sagrāba neganta greizsirdība. Varbūt tas bija iemesls turp­mākajām pārmaiņām Dreilā, tagad domāja Brehins, lūko­damies lejup uz skaisto briežumāti. Noliecis galvu, viņš nolaizīja Eloinas seju.

-    Eloina! viņš klusi teica. Eloina! Mosties!

Viņa atvēra acis un mēģināja pacelt galvu.

-    Brehin, es biju aizmigusi.

-    Guli mierīgi, Eloina. Tev jāatpūšas un jākrāj spēki.

-     Piedod, Eloina sacīja, atslīgdama atpakaļ zālē. Es jūtos pārāk nevarīga.

-    Kad būs tavs laiks, Eloina?

-    Drīz. Nu jau pavisam drīz. Viņš spārdās kā meža dievs.

-    Vai tu būsi pēdējā?

-    Jā, viņa atbildēja. Brakenas mazulis ieradās šorīt no rīta.

Brehins pazina šo vārdu. Brakena bija briežu govs, kas iepriekšējā rudenī pārojusies ar vienu no Brehina Izlūkotājiem padzīvojušu, gadus desmit vecu briedi vārdā Salens. Brakena bija lēna un bikla, tomēr Salenam viņa bija veik­smīgs ieguvums. Iepriekšējā vasarā Salens bija piedzīvojis nelaimīgu kritienu, un šī bija viņa pēdējā Izlūkotāja vasara. Viņam bija laimējies, ka vispār ieguvis sev draudzeni, kur nu vēl jaundzimušu briedēnu.

-    Salens būs ļoti lepns! Brehins iepriecināts sacīja. Vai tas ir briedēns vai briedenīte?

Eloina skumji palūkojās uz draugu.

-     Ne viens, ne otrs, Brehin, viņa atbildēja. Mazulis piedzima nedzīvs.

Eloina paskatījās uz koku pusi, un ozola ēnā Brehins ieraudzīja Brakenu. Viņa pavisam nekustīgi stāvēja zālē. Galvu tā bija mazliet pieliekusi uz vienu pusi. Briežumātes gurni ik pa brīdim noraustījās un purns noslīga lejup, pieskardamies mazam, nekustīgam augumiņam pie viņas kājām. Tur gulēja nedzīvais mazulis.