Ugunsnesējs

-    …un mītenis! Dreils izgrūda. Pravietojums! Tā ir patiesība!

Dreils paspēra dažus soļus. Viņš sagrīļojās, un Sgorrs nemēģināja valdniekam palīdzēt. Viņš lūkojās uz Eloinu ar triumfa smaidu sejā.

Ziņa par Rannohu un Pravietojumu nākamo mēnešu gaitā izraisīja Dreilā satriecošu pārmaiņu. Viņš acīmredzami no­vecoja, itin kā iekšēji saguma. Visu laiku viņš tagad pava­dīja tikai pie Mājvietas ozola, dreiliešu apsargāts, kaut ko murmināja pie sevis un jautāja visiem briežiem, ko viņi zinot par Pravietojumu.

Sgorrs neko nedarīja, lai to novērstu. Patiesībā viņš veik­smīgi uzkurināja Dreila bailes. Nereti viņš aizgāja pie Dreila un noskaitīja Pravietojuma pantus, drūmā nopietnībā mā­dams ar galvu un ar balss izteiksmi itin kā tulkodams to nozīmi. Katru dienu Dreils pavēlēja Sgorram sūtīt meklē­jumos arvien vairāk dreiliešu, bet Sgorrs to, protams, nepūlējās darīt.

Tomēr daļa no Sgorra plāna cieta neveiksmi, un tā bija cerētā Dreila atsvešināšanās no Eloinas. Vecīgais briedis nevis kļuva saltāks pret Eloinu, bet, tieši otrādi: tagad visu laiku vēlējās būt viņas tuvumā. Eloinas klātbūtne šķita viņu dīvaini nomierinām, itin kā "izredzētā brieža" māte spētu viņu kaut kā pasargāt. Dreils pat iztaujāja Eloinu par Pravietojumu un gribēja zināt, vai viņa tam tic. Eloina neko neapstiprināja un neko nenoliedza. Viņa vēlējās vairot Dreila bailes, bet vienlaikus zināja, ka tas var būt bīstami viņas dēlam. Viņa bija klusa un tramīga, un Blaindvīda nonāvē­šana bija atkal atplēsusi sāpīgo brūci viņas lēni dzīstošajā sirdī.

Gads ritēja tālāk. Sākās pavasara lietusgāzes, un briežu bars sāka mest ragus. Vispirms nokrita labais vai kreisais rags un trīs vai četras saules briedis staigāja ar vienu ragu uz galvas. Tad nokrita ari otrs rags un briedis staigāja pa Mājvietas ieleju pavisam bez ragiem. Tieši šajā gadalaikā Sgorrs jutās visstiprākais briežu vidū un kļuva arvien ne­gantāks.

Vēl dažas saules vēlāk briežiem uz galvas sāka slieties jauni ragi, ko klāja mīksts, samtains spalvojums. Pieaugu­šajiem briežiem tie auga kā strupi zari, kuru gali sākumā bija noapaļoti, bet vēlāk izliecās, un smailes, kas no tiem spraucās, kļuva arvien asākas. Tas bija laiks, kad brieži sāk rotaļīgi badīties, vēl nevarēdami īsti izmēģināt savu ragu spēku. Taču tagad tie dabisko sparu un enerģiju varēja izlādēt vienīgi dreiliešu treniņu nometnēs un bezgalīgajā piespiedu soļošanā. Uzziedēja puķes, un brieži sāka mest spalvu, to kažoki atguva krāšņu, ugunīgu rūsganumu. Cits aiz cita pasaulē nāca telēni, un baru svētīja jauna dzīvība ja vien to var saukt par svētību, jo daudzas briežumātes neieredzēja dreiliešu tēviņus un baiļojās par saviem mazuļiem.

Saule sildīja arvien karstāk, un brieži sāka nomest sam­taino ragu apvalku; tas lobījās nost, un vairākas saules no vietas daudzi brieži staigāja pa ieleju ar asiņainām samta skrandām, kas karājās no galvām kā lentes. Viņi berzēja ragus pret kokiem un krūmiem, un drīz jaunās, spēcīgās smailes atkal bija gludas. Visu šo laiku Sgorrs šķita kaut ko gaidām. Kādā karstā, tveicīgā dienā ielejā ieradās svešinieks. Briedis vaicāja pēc Sgorra, un Sgorrs acīmredzot bija viņu gaidījis, jo dreilieši tūlīt aizveda atnācēju, kur prasīts.

Pēc nogurdinoša rīta, kas pavadīts, stāstot pamācības dreilingiem, Narls tupēja upmalā un domīgi gremoja zāli. Kāds dreilietis negaidot atnesa ziņu, ka Sgorrs licis viņam ierasties pie Mājvietas ozola. Aizgājis turp, Narls sastapa Sgorru kopā ar Dreilu un Eloinu.

-      Ā, tas ir labi, Narl! Es gribēju, lai tu atnāc šurp, Sgorrs teica, kad briedis bija ieradies. Mums ir daudz darba.

Narla pavēlnieks Dreila klātbūtnē bija kļuvis pašapzinī­gāks un valdonīgāks, un Narls piepeši nodomāja, ka Dreils izskatās briesmīgi vecs un vārgs.

-       Kas no jauna, Sgorr? Dreils jautāja gandrīz bez inte­reses, lūkodamies pāri ielejai.

-    Lieliskas ziņas, valdniek. No ziemeļiem.

Dreils sakustējās un lēni pacēla galvu.

-    Nu tad stāsti! Labas ziņas man patiktu dzirdēt.

-       Tārns, Ezera ielejas valdnieks, ir gāzts, teica Sgorrs. Viņš mira pats no savu Izlūkotāju ragiem.

-    Gāzts! Un kas to panāca?

-   Briedis, ar kuru man ir cieši sakari. Viņu sauc Kolkvars.

-      Vai viņš man apliecinās godu? Dreils jautāja, piepeši pauzdams dzīvāku interesi.

-   Noteikti, lūkodamies projām, Sgorrs pamāja ar galvu.

-    Kur tad viņš ir?

Sgorrs brīdi klusēja, tad apdomīgi teica:

-            Viņš piekrita tikties ar tevi, valdniek, tikai ne šeit. Viņš ir ar mieru doties ceļojumā, Sgorrs viltīgi turpināja, tomēr baidās pārāk ilgi atstāt savu baru, lai tur nesāktos dumpji. Tāpēc es uzdrošinājos norunāt jums tikšanās vietu.

-    Kur? Dreils gandrīz dusmīgi noprasīja.

-            Pie ieplakas, kur dreilieši pazaudēja Rannohu un pā­rējos.

Sgorrs nopriecājās, redzēdams, ka Dreils, Rannoha vārdu dzirdēdams, nolaiž acis. Valdnieks pakratīja ragus.

-            Bet tas nozīmē… viņš bažīgi iesāka, skatīdamies uz kalniem, ka jādodas ārā no ielejas… turp.