Ugunsnesējs

-             Neraizējies, valdniek! Sgorrs teica un smaidīdams piegāja Dreilam tuvāk. Mēs ar Narlu parūpēsimies, lai tu ceļā būtu pasargāts no jebkādām briesmām.

Dreils bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.

-            Bet es nevaru pamest Eloinu un savu baru! viņš vārgi iebilda.

-            Eloina nāks kopā ar mums. Vai ne, mīļā? Sgorrs ap­sviedās apkārt un pievērsa skatienu briežumātei. Tu palīdzēsi sargāt mūsu valdnieku.

-            Bet tur ārpusē ir… viņš! Dreils teica, un balss skanēja gandrīz lūdzoši. Kaut kur tur!

-             Jā. Bet viņš vēl ir jauns un nevar tev neko nodarīt. Padomā par to! Kad Kolkvars apliecinās tev cieņu, tu patie­šām kļūsi īstenais Baru Valdnieks. Neviens Zemajās Zemēs vairs nevarēs stāties tev pretī. Un visa Herlu cilts pakļausies tev neatkarīgi no jebkādiem pravietojumiem.

Dreils padevīgi paskatījās uz Eloinu.

-            Laikam tev taisnība, viņš nomurmināja. Bet, ja nu mums jāiet, tad pasteigsimies! Un es gribu, lai man blakus visu laiku būtu paši labākie dreilieši. Vai saprati? Visu laiku!

-Jā, valdniek, protams! Sgorrs atbildēja un paskatījās uz Narlu. Viņa vienīgajā acī gailēja kareivīgs spīvums.

Briežu pulks devās ceļā nākamajā rītā. Dreilu, Eloinu, Sgorru un Narlu pavadīja desmit dreilieši, kurus Sgorrs bija īpaši izraudzījies šim nolūkam. Viņi rikšoja, cik ātri spēja, ņemot vērā vadoņa klibo gaitu. Līdzko brieži bija izgājuši no ielejas patvēruma, Dreils kļuva ļoti tramīgs un Sgorrs izmantoja katru izdevību, lai pieminētu Pravietojumu. Kad viņi pēc piecām saulēm sasniedza mežu, kur Rannohs bija pirmoreiz ieraudzījis kraukli, Dreils jutās gandrīz iekšēji sabrucis.

Kad viņi kāpa augšup uz ieplakas pusi, vakars sāka satumst un biezējošā krēsla iezīmēja starp kokiem drūmas ēnas. Tagad Dreils bija sevišķi nervozs un ikviena negaidīta skaņa lūstošs zars, putns, kas izspurdz no pameža, lika viņam spēji satrūkties. Visu šo laiku vecais briedis vēlējās pakavēties un paskrubināt zāli, taču Sgorrs uzstāja, ka viņiem jāsteidzas, lai drīzāk tiktos ar Kolkvaru. Pēc kāda laika brieži izdzirdēja paklusu, dunošu troksni. Tur šalca upe, un tagad Sgorrs saaicināja visus dreiliešus vienkop.

-   Manuprāt, tagad vispareizāk būtu atstāt sardzi tepat, lai mums būtu apsargāta aizmugure, viņš klusi teica, bet mēs dosimies tālāk četratā: tu, es, Narls un Eloina.

Dreils iztrūcies paskatījās uz Sgorru, bet pašreizējā stā­voklī jutās gatavs darīt it visu, ko Sgorrs liktu.

-   Kolkvars ir lepns, Sgorrs turpināja, un viņš nesacīs paldies, ja būs spiests apliecināt tev godu tik daudzu citu briežu klātbūtnē.

Viņi devās tālāk cauri kokiem, un dreiliešu sardze palika aizmugurē. Dreila sirds dobji dauzījās, kad brieži izgāja no meža aizsega un viņu priekšā pavērās plašā ieplaka, kas stiepās lejup līdz akmeņainajai upei. Viņi stāvēja tajā pašā vietā, kur krauklis bija pateicis Rannoham par tiltu, un Dreils, iziedams klajumā, tramīgi skatījās apkārt, it kā kuru katru brīdi gaidītu parādāmies citus briežus. Taču, viņam

par lielu pārsteigumu, tur neviena nebija. Neviena paša. Tikai kaila zeme un lejā dārdoša grava.

-    Nu? Dreils jautāja, cenzdamies pārspēt upes troksni,

kur tad viņš ir?

-             Kolkvars? Sgorrs salti pasmaidīja, no aizmugures tuvodamies Dreilam, kas stāvēja kraujas malā. Kolkvars nenāks šurp, Dreil.

-            Ko? Dreils iesaucās, apsviezdamies apkārt. Ko tas nozīmē nenāks šurp?

-    Tieši to, ko teicu.

Narls un Eloina jautājoši saskatījās.

-    Bet kā tad ar goda apliecināšanu?

-            To viņš izdarīs, Sgorrs lēni teica. Viss nāks ar laiku. Bet vispirms, lai panāktu viņa… atteikšanos no uzticības Urnām, es ļāvu viņam domāt, ka viņš varēs paturēt savu baru tādu, kāds tas ir pašlaik, ar visiem Izlūkotājiem. Droši vien šobrīd Kolkvars ir kopā ar viņiem.

-             Ar Izlūkotājiem? Dreils atkārtoja. Kāpēc tad tu atvedi mani šurp? Es nesaprotu.

-     Tu nekad neesi sapratis, Dreil, Sgorrs atbildēja.

-     Tomēr vari nešaubīties: kādu dienu Kolkvars apliecinās godu un pakļausies.

-    Kad tad īsti es varu gaidīt viņa goda apliecinājumu?

-            Ne jau tu to saņemsi, Dreil, Sgorrs nicinoši nospraus­lojās, bet gan es un sgorrieši!

Dreils ar šausmām paskatījās uz Sgorru, aptvēris viņa vārdu nozīmi.

-    Sgorr! viņš iesaucās. Tu, nodevējs!

-   Neuzskati to par nodevību, Sgorrs smīnēdams atmeta,

-     bet drīzāk par stāvokļa maiņu. Kā gan tu varēji iedo­māties, ka tāds briedis kā es paliks uzticīgs tādam iedomī­gam, stulbam, māņticīgam mīkstmiesim kā tu? Tev taču jāsaprot, ka tā būtu muļķības augstākā izpausme. Pakļauties briedim, kas tic kaut kādiem pravietojumiem!

-    Pravietojumam… Dreils čukstus izdvesa. Vai tu pats tici Pravietojumam?