Ugunsnesējs

-     Ir gan, kaut arī runā, ka viņš esot jau drusciņ ķerts. Kad RIns viņam piegāja klāt, vecais labu brīdi to nemaz neredzēja. Viņš ir tikpat kā akls.

-    Nu un?

-     Un viņš runāja pats ar sevi. Murmināja kaut ko par Pravietojumu.

-    Par Pravietojumu? Sgorrs ar pēkšņu interesi pārjau­tāja. Un ko viņš runāja?

-    Rīns teica, ka vispirms viņš esot noskaitījis kādu daļu no tā savārstījuma. Un tad klusi pasmējies pie sevis.

-     Turpini! sacīja Sgorrs, tagad klausīdamies ar lielu uzmanību.

-    Tālāk nāk pats dīvainākais, Narls teica. Pēkšņi viņš esot sacījis: "Ja vien šie zinātu par Brakenas nabaga beigto briedēnu!" Un tad atkal pasmējies pie sevis.

Sgorrs spēji apstājās. Viņa domas pievērsās pagātnei. Viņš atsauca atmiņā vēlo vakaru pie upes. Domās viņš redzēja Eloinu stāvam sev pretī, tad lēni atkāpjamies sānis, atklājot skatienam beigto briedēnu. Sgorram vienmēr bija licies, ka tur slēpjas kaut kas mazliet neparasts. Triumfs viņas skatienā. Kaut kas itin kā neiederīgs. Un pēc tam viņas spējā, dedzīgā vēlme aizstāvēt Brakenu un viņas ma­zuli, kuri stāvēja meža malā.

-    Aši! Sgorrs uzsauca, un viņa domas liesmoja kā uguns. Atved pie manis Blaindvīdu un pasauc līdzi vairākus drei­liešus! Es tevi gaidīšu pie lielā akmens. Un pasaki, lai drei­lieši uzasina ragus!

-    Ko tu grasies darit?

-      Skaidrs, ka izvaicāt Blaindvīdu! Sgorrs atsaucās, mezdamies skriešus. Un uzzināt, ko viņš domāja ar to beigto briedēnu!

Bet skrējiens vēl nebija galā, kad Sgorrs to jau bija uz­minējis pats.

Kad pār Mājvietas baru nolaidās Larna stunda, jauns briedēns ar pirmajiem ragiem gāja gar upi uz lielā akmens pusi, kur viņam ļoti patika skraidīt un spēlēties, kad vien izdevās aizbēgt no visaptverošajiem dreilingu pienāku­miem. Briedēns zināja, ka tik vēlu viņam vairs nevajadzētu staigāt apkārt, un domas par dreilingu neizsmeļamo sodu krājumu lika viņam būt īpaši piesardzīgam. Viņš jau tuvojās lielajam akmenim, kad piepeši apstājās un šausmās sa­stinga.

Netālu priekšā viņš ieraudzīja grupu briežu tēviņu, kas bija ielenkuši vecu briedi. Briedis gulēja zemē, un viens rags viņam bija nolauzts. Viņa purns bija asiņains un acis tā aizpampušas, ka diez vai viņš vairs spēja saredzēt apkār­tējos dreiliešus. Pārbiedētais briedēns redzēja, ka viens no briežiem apgriežas un iesper gulošajam tieši pa seju.

-     Kāpēc tu mums nestāsti, Blaindvīd? tumsā salti at­skanēja Sgorra balss, un viņš nicīgi pagrieza stāstniekam muguru. Ja tu runātu, tava nāve būtu viegla un ātra.

-    Es neko nezinu, Blaindvīds ar piepūli atbildēja. Viņš mēģināja pacelt galvu no zemes, taču tā nevarīgi noslīga atpakaļ.

-    Skaidrs, ka zini! Sgorrs pasmīnēja. Ari es pats jau zinu. Gribēju tikai, lai tu to apstiprini.

-    Neparko! Blaindvīds izdvesa.

Sgorrs piesoļoja pie ievainotā brieža un apstājās, no augšas noskatīdamies viņā.

-     Sāksim vēlreiz no gala, viņš teica. Atceries nakti pie upes! Kad Eloina parādīja man savu beigto bērnu. Tas taču nebija viņas bērns, vai ne? Tas bija Brakenas bērns. Iznāk, ka briedēns ar zīmi pierē ir Eloinas dēls un tātad arī

Brehina dēls. Viņa dzīslās rit visnīstamākā Izlūkotāja asinis, bez tam viņš ir samainīts bērns… tāds, ko dēvē par mīteni.

-     Es neko nezinu, nomurmināja Blaindvīds, pūlēda­mies izspļaut no mutes asinis.

-    Tu zini gan! Sgorrs ņirdzīgi uzbrēca. Tu zini savu pravietojuma pantiņu! Tur ir runa par zīmi uz brieža pieres un par samainītu bērnu.

Tagad Blaindvīds klusēja un Sgorrs uzmeta skatienu Nar­lam. Jaunais briedis vēlreiz iespēra Blaindvīdam.

-    Man tas ir gluži vienalga, Sgorrs nevērīgi turpināja, kamēr Blaindvīds mauroja sāpēs, es neesmu tik tumsonīgs, lai ticētu tādām blēņām. Bet es esmu veltījis savu mūžu tam, lai zinātu visu par Mājvietas baru. Tas aizskar manu lepnumu.

-    Un lepnums tevi pazudinās, Blaindvīds pēkšņi iesau­cās, spļaudams asinis no uzpampušajām lūpām, kad Viņš atnāks!

-     A, tātad tik tālu esam tikuši! Tātad tas par Eloinu ir patiesība?

-    Jā, patiesība! Un tu apraudāsi dienu, kad ļāvi viņam aizbēgt!

Daži blakus stāvošie dreilieši satraukti saskatījās: kaut gan runāt par Herni un Pravietojumu bija aizliegts, barā joprojām klejoja baumas un valodas.

-    Ai, ai, ai! Sgorrs novilka. Kā nu mēs aizraujamies! Nē, nekā tamlīdzīga es nedarīšu. Es neesmu stulbs, māņti­cīgs Herla, kas tic bērnu pasakām par Herni. Paskaties uz mani, Blaindvīd, ja tu to vēl spēj! Es esmu Sgorrs, un es nebaidos ne no kā!

-    Līdz atnāks Rannohs, stāstnieks izdvesa, skatīdamies uz saviem mocītājiem.

-    Ahā! Sgorrs iesaucās, apsviezdamies apkārt. Paldies, Blaindvīd! Tātad viņu sauc Rannohs.

-    Nav svarīgi, kā viņu sauc, Blaindvīds elsoja, mocīda­mies izmisumā, ka ir nodevis briedēnu. Rannohs. Herne. Izredzētais.

-    Ko tu neteiksi! Sgorrs nosprauslojās. Man apnicis klausīties. Paliec sveiks, Blaindvīd! Vari nešaubīties, ka reizē ar tevi mirs beidzamās vecās pasakas un melu stāsti par Herni un Herlu.