Ugunsnesējs

Vēlīna rudens saules staru apspīdēta, tīrelī ganījās jauna briežu tele. Viņas kažoks neparasti mirdzēja un acis bija vērīgas un spožas. Bariņš briežu, cits citu apsteigdami un palaikam apstādamies pagrauzt zāli, pamazām virzījās uz viņas pusi. Tele parstaja ēst un pacēla galvu.

Blakus vietai, kur vētra ar saknēm izgāzusi lielu koku, slējās zemes paugurs, un brieži, nonākuši pie tā, sāka skrai­dīt pa nogāzēm augšup lejup, un daži pat pārgalvīgi metās no stāvākām vietām lēkšus. Kāds jauns briedis, pusotrgadnieks, apstājās paugura virsotnē un lepni noskatījās uz pārējiem, šūpodams taisnos, nelielos ragus. Bet jau nāka­majā brīdī virsotnē uzskrēja cits briedis. Tam uz ragiem bija acu žuburi.

Kad viņš bija pieskrējis, pirmais briedis vienkārši pakāpās sānis un nošļūca pa paugura malu lejā, un tagad bija jaun­atnācēja kārta no augšas aplūkot savu īslaicīgo karaļvalsti. Neviens no apkārtējiem Herlām nemēģināja mest viņam izaicinājumu, jo pārējie bija vai nu divgadnieki, vai ari teles. Bet, kamēr viņš tur stāvēja, no meža izsoļoja cits briedis ar skaistiem, žuburainiem ragiem. Ieraudzījis paugura karali, viņš nesteidzīgi devās uz priekšu. Pieaugušais briedis vēl nebija pat sasniedzis pauguru, kad augšā stāvošais pa­devās, pat lāgā nepaskatījies uz nācēju, un nošļūca pa malu lejā, tā ka atnācējs varēja netraucēti uzkāpt virsotnē un pārlaist apkārt lepnu uzvarētāja skatienu. Briežu tele, kas netālu vēroja notiekošo, pasmaidīja sevī un turpināja ēšanu.

Piepeši netālu atskanēja skaļa baurošana. Viens no pie­augušajiem briežiem, sabozis pakakles spalvas, spārdīja zemi un draudīgi noskatījās uz citu briedi, kas tuvojās viņam, vērodams aizmugurē stāvošās briežu govis. Baurotājs paspēra soli uz priekšu, un nācējs, itin ka pārdomājis, aizgriezās. Taču nākamajā brīdī viņš apsviedas atpakaļ un skriešus metās pie vienas no govīm, kas stavēja mazliet atstatu no pārējām.

Pirmais briedis ierēcās un pilnos auļos metās uzbru­kumā. Otrais pagriezās, nolieca galvu, un abu ragi sasitās kopā. Trieciens abus atmeta atpakaļ, tie ar pakaļkājām ieurbās valgajā zemē, tad atkal devās viens otram pretī. Šoreiz atnācējs paslīdēja, tad pagriezies metās projām. Pir­mais nosprauslojās un gabaliņu paskrēja pa noga/.i tam pakaļ, tad mitējās un atgriezās pie savām draudzenēm. Tagad viņš pārlūkoja kalnu ar lepnu, gandrīz nicinošu ska­tienu. Brieža vārds bija Kveihs. Bullis, kurš nupat bija zau­dējis cīņu, izlikās neko nemanām un, soļodams caur viršiem, sāka pēc iespējas nevērīgi plūkt zāli.

Anlaha laiks jau gandrīz bija beidzies, un vairākums briežu jutās paguruši. Viņi bija zaudējuši gandrīz pusi svara, cīnīdamies par draudzenēm un aizsargādami tās, taču laiks Augstajā Zemē turējās itin mērens un ziemas tuvums ne­draudēja ar īpašiem zaudējumiem. Pēkšņi no kalna pakājes atskanēja draiski smiekli. Divi jauni briedēni rudenīgajā saulē skraidīja un lēkāja pa zāli, sajūsmināti par tvarstī­šanas rotaļu.

Strauji elpodami, tie apstājās un paskatījās uz pārējiem. Brieži, kas bija pārojušies visā tīrelī, apsargāja draudzenes. Izlūkotāji no kalnu virsotnēm noskatījās lejup uz viņiem vai lūkojās tālumā, uzmanīdami, lai nekas neapdraudētu baru.

-     Es nevaru ciest Anlahu! viens no briedēniem no­sprauslojās. Tas ir briesmīgi neinteresants laiks!

-    Es zinu, draugs viņam piekrita. Izlūkotāji ir pārāk aizņemti, lai rotaļātos ar mums.

-    Un brieži mūžīgi cīnās!

-      Iesim, paklausīsimies stāstnieku! ierosināja otrs briedēns. Viņš ir tur lejā, pie strauta.

Augstāk uz nogāzes atkal atskanēja maurošana. Briedēni paskatījās augšup, un viņiem pārskrēja trīsas, redzot briedi, kas no augšas majestātiski pārlūkoja tīreli. Virši ap viņu šalkoja vējā, un lepnos ragus rotāja divpadsmit žuburi. Dūmakainajā saulē briedis izskatījās neparasti dižens un stalts īsts briežu karalis. Biezā spalva ap viņa kaklu bija sulīgi sarkanbrūna, un acis lūkojās drosmīgi un izaicinoši. Viņa pieres vidū, ko gan tiecās pārņemt apkārtējā kažoka rūsganums, briedēni skaidri saskatīja baltu ozollapas zīmi.

Rannohs pagriežas un lēni aizsoļoja pie savām draudze­nēm. To bija divpadsmit, un visas, izņemot vienu, tupēja zālē. Vienīgā, kura si āvēja kājās, izcēlās ar neparastu krāš­ņumu un lielām, drosmīgām, melnām acīm. Tā bija galvenā viņu vidū. Rannohs piegāja tuvāk, un viņa pagrieza galvu tam pretī. Uz brīdi abi sakļāva purnus kopā, ieelpodami viens otra smaržu un juzdami dziļu, maigu apmierinājumu.

-    Rannoh, Villova klusi jautāja, kā klājas baram?

-     Labi, Rannohs pasmaidīja. Izlūkotāji neko ļaunu nav manījuši.

-    Vai cilvēki nav redzēti?

-   Nē, Rannohs atbildēja, lūkodamies pāri kalniem. Viņi ir atgriezušies savos mitekļos.

-    Tātad tas ir beidzies.

-Jā. Leras stāsta, ka Lielā Zeme atkal esot vienota.

-    Tā ir Pravietojuma daļa, kuru es lāgā nesaprotu.

-            Es ari ne, Rannohs teica, bet Krā man stāstīja, ka pēc… pēc kaujas cilvēki esot karojuši piejūras. Bijusi baiga vētra, bet viņi aizdzinuši atnācējus no ziemeļiem projām no Lielās Zemes krastiem. Un atguvuši Salu virkni.