Ugunsnesējs

-    Kāpēc viņi karoja?

-    Kas zina? Varbūt tādēļ, lai būtu brīvi.

-             Tāpat kā mēs, Villova smaidīdama teica. Varbūt viņi nemaz tik ļoti neatšķiras no mums.

Rannohs paskatījās uz Villovu un bridi cieta klusu.

-            Zini, Villova, viņš beidzot sacīja, cilvēku kaujā gāja bojā Rurls. To man pastāstīja ūdri. Viņš esot devies paska­tīties, kas tur notiek, un piegājis pārāk tuvu cilvēku izdob­tajiem kokiem. Un cilvēki trāpījuši viņam ar smailu nūju. Nabaga Rurls… viņš vienmēr gribēja visu izpētīt un uzzināt!

-             Rannoh, Villova teica, Pravietojumā ir vel kāda vieta, par kuru es bieži domāju. Un es to nesaprotu.

Rannohs pagriezās pret Villovu.

-    Vai tu domā… upuri? viņš klusi jautāja.

Villova nodrebēja un pamaja ar galvu.

-            Neilgi pirms Anlaha es aizgāju pie Birrmagnura, Ran­nohs klusi sacīja. Viņa teliņš bija saslimis. Un ceļā es satiku kādu Leru. Tas bija sermulis. Bet, kad es mēģināju ar viņu runāt, Villova, es viņu nesapratu.

Villova ieskatījās Rannoham acīs. Tās pēkšņi bija kļuvušas ļoti skumjas.

-             Un vēl kas, Villova, Rannohs teica ar sāpēm balsī, man šķiet, ka es zaudēju dziedināšanas spējas. Kad sa­slima Eloina, es viņai neko nevarēju palīdzēt.

Villova klusēja. Viņa zināja, cik sāpīgi Rannohs pārdzī­vojis mātes nāvi.

-    Es visu mūžu esmu gribējis dziedināt citus, Rannohs teica, un esmu centies to darīt. Bet reizēm man liekas: dabā ir kāda brūce, ko nespēj izdziedināt nekas.

-    Un tas tevi dara nelaimīgu, Villova klusi sacīja.

-    Beigu beigās man vajadzēja dziedināt pašam sevi, Vil­lova, Rannohs atzinās, un tu man palīdzēji. Es esmu apmierināts, ka varu dzīvot kā Lera.

Villova maigi ieskatījās Rannoha acīs.

-    Arī zīme uz manas pieres pamazām izdziest, Rannohs klusi turpināja, un reizēm, atskatoties uz visu notikušo, man tā vien liekas, ka tas ir bijis tikai sapnis. Reizēm pār mani nolaižas itin kā migla. Es vairs nespēju izprast pa­sauli.

-    Kā tu to domā?

-     Es domāju, ka tieši tas ir pats īstākais upuris, Villova. Herlas ir brīvi, un par to paldies Hernem, bet mans spēks un īpašās spējas… tiem man jāsaka ardievas. Ja gribu dzīvot kā Lera.

-    Bet tu taču negribētu būt tāds kā viņi? Kā cilvēki? Tieši to gribēja SgorrsI

Rannohs papurināja galvu, bet neko neatbildēja.

-    No viņiem nāk ļaunums, Villova teica. Vai atceries, ko redzēji toreiz gravā?

-    Nē, Villova, Rannohs atbildēja, ļaunums nenāk no viņiem. Ļaunums nāk no pāridarijumiem un bailēm, un no mēģinājumiem noliegt Hernes likumu. Bet cīņa notiek ik­vienā no mums, tikai cilvēki redz tālāk. Dažreiz man liekas, ka tāpēc viņiem ir briesmīgs liktenis.

Villova pamāja ar galvu. Viņa lūkojās tālumā pāri baram.

-    Bet vai zini, Villova, Rannohs pēkšņi teica, raudzīda­mies lejup uz baru, savā ziņā visa dzīve ir upuris, jo kādu dienu ari man atņems Bara valdnieka godu un manu vietu ieņems stiprāks Herla, kas labāk spēs aizsargāt baru.

-    Rannoh, Villova klusi bilda, man tev kaut kas jasaka.

-Kas?

-             Kad pienāks pavasaris, baram pievienosies vēl viens mazs Izlūkotājs.

Rannohs izslēja galvu.

-    Ko tu teici? viņš līksmi nočukstēja.

-            Jā, Villova pamāja ar galvu. Es viņu jau jūtu. Kā mēs viņu sauksim? Varbūt par Brehinu?

Tuvodamies strautam, abi mazie briedēni, kas nesen bija rotaļājušies kalna pakājē, ieraudzīja ūdens malā stāvam stāstnieku, kam apkārt, uzmanīgi klausoties, pulcējās ba­riņš gadu vecu briedēnu.

-             Viņš tai bija vienīgais sargs, briedis stāstīja, lepni staigādams turp un atpakaļ. Un tad kapteinis Bankfuts pacēlās pakaļkājās un sauca: "Šurp! Šurp pie manis!"

-            Bet šo stāstu mēs jau esam dzirdējuši! iesaucās kāds no mazajiem.

-            Ak esat dzirdējuši? stāstnieks smaidīdams palūkojās lejup uz viņu. Nu, ko tad jūs gribētu klausīties?

-             Es gribu klausīties par Izlūkotājiem! iesaucās cits briedēns.

-            Par Izlūkotājiem? Teins pārjautāja. Un ko tu gribi zināt par Izlūkotājiem?

-    Kā tas ir būt Izlūkotājam?

-             Tas ir lieliski! Pats labākais, ko briedis var vēlēties. Protams, ja vien viņš nav stāstnieks.

-            Tu taču biji kapteinis, vai ne? mazais briedēns neri­mās taujāt.

-            Es ari tagad esmu kapteinis, Teins pasmējās. Tiesa gan, ar tādu kāju Izlūkotājos no manis vairs nav liela labuma.

Jauniņie satraukti pastiepa kaklus, lai labāk saredzētu rētu uz Teina kājas.

-    Tu to dabūji cīņā, vai ne? Pēdējā cīņā?

Teins pamāja ar galvu.

-    Un Rannohs to sadziedēja?

-Jā. Tomēr man joprojām jāklibo.

-            Bankfutam ari ir rēta, kāds briedēns ieteicās. Viņš man nesen to parādīja. Un teica, ka bez Rannoha palīdzības noteikti nebūtu izdzīvojis.

-            Bet mana māte teica, ka Rannohs vairs negribot dziedi­nāt Herlas! pēkšņi iesaucās cits.

Teins paskatījās uz runātāju.

-            Tā vis nesaki! viņš nočukstēja. Rannohs vienkārši ir ļoti aizņemts.

-    Kāpēc?