Ugunsnesējs

-            Bara valdniekam vienkārši ir simtiem pienākumu, un viss. Tagad beidziet tik daudz prašņāt! Man liekas, jūs gri­bējāt klausīties stāstu. Nu ko tad lai es jums stāstu?

-    Par Zvaigžņubriedi! visi vienā balsī iesaucās.

-Bet es jau jums visus stāstus par Zvaigžņubriedi esmu

izstāstījis! Teins pasmējās.

Briedēni izskatījās ļoti vīlušies.

-            Vai zināt ko? Teins teica. Es jums pastāstīšu kaut ko īpašu. Tuvojas ziema, un šis stāsts ir tieši ziemai. Man to pastāstīja Birrmagnurs.

-            Birrmagnurs! briedēni sajūsmā iesaucās. Visiem ma­zajiem ļoti patika liii rmagnurs, un tie nereti devās pāri tīrelim apciemot nelielo ziemeļbriežu baru.

-            Jā, Teins apstiprināja. Un šis stāsts ir par Herni, kaut gan Birrmagnurs viņu sauc par Hoernu. Un šis stāsts ir ari par Ērdžinu pašu drosmīgāko un slavenāko no visiem ziemeļbriežiem.

-    Par Ērdžinu? kāds briedēns pārjautāja.

-            Jā. Par Ērdžinu ir daudz stāstu. Par Ērdžinu un pirmo akmeni, par Ērdžinu un braslu un par to, kā Ērdžins nozaga burvju ragus.

-    Zvaigžņubriedis! viens no mazajiem iesaucās. Ērdžins ir Zvaigžņubriedis!

Saule, kas uz brīdi bija paslēpusies aiz mākoņa, pēkšņi iznirdama, spoži apmirdzēja briežu pulciņu. Teins pacēla galvu un strauta viņā pusē ieraudzīja akmeņozola krūmu. Starp tā zaļajām, adatainajām lapām jau mirdzēja mazas, sarkanas ogas. Teins pamāja ar galvu.

-     Savā ziņā tā ir, viņš teica. Bet vislabākais ir stāsts par Ērdžinu un viņa palīgu Klausaru. Ērdžins bija tikpat gudrs un drosmīgs kā Zvaigžņubriedis, bet arī viņa untumi bija saniknojuši Hoernu, un briežu dievs sūtīja uz zemi negantu ziemu, lai sodītu viņa cilti. Zīdīšanas laiks bija nupat beidzies, un sniegs sasniga tik dziļš, ka briedēniem gandrīz nebija ko ēst.

Bet Hoerns ari darīja zināmu, ka sods ziemeļbriežiem uzlikts Ērdžina dēļ, un tāpēc neviens nedrīkst ne palīdzēt viņam, ne runāt ar viņu. Tā nu Ērdžins klejoja tuvu un tālu pa ziemeļbriežu bariem, un, kur vien viņš nonāca, ziemeļ­brieži no viņa novērsās. Viņa sirds vai lūza, jo viņš apzinājās, ka pārējie cieš viņa vainas dēļ. Taču vissāpīgāk viņam bija noskatīties, kā badojas mazie briedēni, jo briedēnus Ērdžins mīlēja vairāk par visiem. Viņš bija pilnīgā neziņā, bet, lai ko centās darīt vai taujāt, neviens ziemeļbriedis viņam nevēlējās palīdzēt.

Tad kādu dienu viņam dzima pārdroša doma. Ja jau nevar lūgt palīdzību ziemeļbriežiem, tad jāmēģina lūgt to cilvē­kiem! Ērdžins zināja kādu vīru, kas dzīvoja viens, savrup no citu cilvēku bariem, un reizēm bija palīdzējis briedē­niem, ja atradis tos iestigušus sniegā. Ziemeļbrieži sauca šo vīru par Klausaru, kas viņu valodā nozīmē "tas, kurš mīl dzīvniekus".

Tā nu Ērdžins metās skriet, cik ātri vien spēdams, uz ieleju, kur dzīvoja Klausars. Viņš nedroši tuvojās cilvēka mājoklim un redzēja Klausaru ārā strādājam. Klausars bija ļoti vecs un noguris, un tobrīd viņš pūlējās sanest mājoklī malku, lai varētu dedzināt savu oranžo gaismu un sildīt vecos kaulus. Viņš bija piekrāvis pilnas ragavas un tagad mēģināja tās pavilkt. Taču Klausaram nepietika spēka, un viņš bija noguris. Ērdžins pieskrēja tieši pie ragavām, pa­griezās pret tām ar muguru un uzsauca Klausaram, lai tas apmet viņam ap kaklu virvi un piestiprina to pie ragavām. Ērdžins mācēja sarunāties gan ar cilvēkiem, gan ar visiem citiem dzīvniekiem.

Klausars jutās tik pārsteigts, ka neiebilzdams darija, kā teikts, un drīz Ērdžins jau vilka pa sniegu ragavas kopā ar malku un pašu Klausaru. Kad vecais vīrs nokļuva pie sava mājokļa, viņš jutās tik pateicīgs, ka jautāja, vai varot kaut ko darīt Ērdžina laba, lai tam atlīdzinātu.

Ērdžins pastāstīja Klausaram par bargo ziemu un par to, kā nabaga briedēni cieš badu. Klausars, kurš pats bija drīzāk līdzīgs ziemeļbriedim nekā cilvēkam, jutās ļoti aizkustināts un parādīja Ērdžinam šķūni, kurā visu gadu bija krājis kvie­šus. Viņš zināja, ka pats ir tuvu nāvei, un tāpēc piedāvāja, lai kviešus ņem ziemeļbrieži. Bet tad Klausars noskuma, jo saprata, ka nespes nogādāt tos viņiem laikā.

Ērdžins piecirta kaju pie zemes un nikni nosprauslojās, jo bija ļoti dusmīgs uz Hoernu. Un tad viņam radās jauna doma. Viņš lūdza, lai Klausars paņem piecus kviešu stiebrus un ar vienu stiebru sasien tos kopā, un tā sašķiro visus šķūņa krājumus, lai būtu skaidrs, ka ēdamā pietiks visiem briedēniem. Pēc tam viņš aicināja Klausaru salikt labību ragavās un atkal piesiet viņu tām priekšā. Pēc tam viņš nogaidīja, līdz Hoerns, visi ziemeļbrieži un to mazuļi bija aizmiguši.

Kad Ērdžins jutās drošs, ka neviens viņu nenovēro, viņš metās projām pa sniegoto klajumu, cik ātri vien spēja, vilkdams līdzi ragavas ar sašķiroto labību un Klausaru. Kur vien braucēji ieraudzīja kādu briežu mazuli, viņi apstājās un Klausars nometa tam pie galvas kviešu sauju, lai brie­dēns pamodies ieraudzītu sev blakus kaut ko garšīgu.