Ugunsnesējs

Nokļuvis ielejas galā, viņš ieraudzīja veco briedi kāpjam augšup pa nogāzi virs ezera.

-   Sgorr! Rannohs iesaucās, un sauciens dobji atbalsojās viscaur ielejas akmeņainajās sienās. Nāc, stājies man pretī, Sgorr!

Taču briedis neatbildēja. Nākamajā mirklī viņš pazuda aiz kalna muguras. Rannohs metās augšup, kājām slīdot uz nogāzes sīkajiem, slapjajiem oļiem. Sasniedzis kalna kori virs ielejas gala, viņš redzēja tālāk slejamies jaunas kalnu grēdas. Sgorrs v.iirs nebija ieraugāms, taču Rannohs pamanīja viņa pēdas uz slapjās piekalnes. Viņš sāka kāpt augšup pa stāvo kalna malu.

Rannohs kāpa arvien augstāk un augstāk, visu laiku lūko­damies pēc Sgorra. Laiku pa laikam viņam pretī ripoja sīki akmentiņi un oļi, un viņš saprata, ka Sgorrs ir kaut kur virs viņa. Rannohs nonāca līdz nelielai klints dzegai, pie kuras slīpums spēji mainījās, vedot augstāk pie nākamās pārkanes, virs kuras pacēlās liels klintsbluķis. Kritums zem dzegas bija vismaz trīs koku augstumā, bet tālāk kalns kļuva līdzens. Rannohs izbijies paskatījās lejup, taču viņam bija skaidrs, ka Sgorrs ir nācis tieši šo ceļu. Viņš spēra soli uz dzegas.

Pēkšņi viņam visapkārt sāka birt akmeņu un klintsgabalu krusa. Rannohs izbīli pacēlās pakaļkājās un tajā pašā brīdī ieraudzīja virs sevis uz. lielākās pārkares Sgorru, kurš centās nogrūst lejā lielo klmtsbluķi. Bluķis sāka šūpoties, kustē­ties turp un atpakaļ nelielajā akmeņu iedobē, kas tik tikko turēja to uz vietas un daudzus gadus bija kavējusi tā kritienu lejup uz zemākās dzegas.

-   Rannoh! Sgorrs iesaucās. Vai tu domā, ka vari iznī­cināt mani ar saviem muļķīgajiem trikiem? Nu tad dodies pie sava Hernes!

Rannohs nodrebēja, skatīdamies, kā akmens līgojas, un redzēja Sgorra vienīgajā acī neapvaldītu naidu.

Bet tajā pašā brīdī viņš izdzirdēja kādu skaņu, tādu kā savādu šņākoņu miklajā gaisā. Rannohs bija to dzirdējis jau agrāk, un pēkšņi viņam kaut kas aizzibēja gar acīm. Viņš pārsteigts redzēja, ka Sgorra galva negaidot atgāžas atpakaļ.

Sgorram kaklā bija ieurbies tievs, smails zars, un no dūriena vietas plūda asinis. Sgorrs metās uz parkares malu, projām no klintsbluķa, kas bija atšūpojies atpakaļ savā nedrošajā ligzdā. Viņš skatījās lejup uz Rannohu, un naidu viņa acī bija nomainījis apjukums un sakāves apziņa. Tad Sgorrs krita lejup un viņa kājas bezmērķīgi vēzējās gaisā, līdz triecās pret apakšējo dzegu. Sgorrs bija miris.

Rannohs apsviedās apkārt un pretī uz krēslainās kalna nogāzes slapjajā zālē ieraudzīja stāvam jaunu cilvēku. Cil­vēks tobrīd lika jau nākamo nosmailināto zaru sava krustam līdzīgajā rīkā un pēc brīža pacēla to sev pie acīm. Juzdams nāsīs iesitamies zēna smaku, Rannohs spēji nodrebēja. Viņš pagriezās, nolēca no klints dzegas un metās bēgt, kājām klūpot pa stāvo, akmeņaino nogāzi. Taču zēns metas viņam pakaļ un skrēja, cik ātri vien spēdams.

Rannoha sirds neprātīgi dauzījās, un viņš visiem spē­kiem pūlējās noturēties uz slīpā pamata. Atkal sāka līt, un irbuleņu krūmos iešalcās vējš, vaidēdams un čukstēdams kā sen dzirdēta balss.

Tā, Herne! Rannohs skriedams rūgti iesaucās. Med­nieks ir kļuvis par medījumu!

Rannohs virzījās uz priekšu arvien lēnāk, jo kalns kļuva arvien stāvāks un salijusi zeme arvien slapjāka. Brīžiem viņš sagrīļojās un klupa. Aizmugurē viņš juta cilvēka klāt­būtni. Rannohs saņēma spēkus, un tad piekalne negaidot kļuva lēzena un pārtapa klajumā, zem kājām atkal bija līdzena zeme. Taču iepretī slējās stāva akmens siena. Ran­nohs bija iesprostots.

Rannohs pagriezās atpakaļ pret cilvēku un sarāvās, redzēdams, ka tas krēslā un lietū joprojām skrien uz viņa pusi. Kad vajātājs atradās apmēram trīs ozolu attālumā, viņš apstājās un atkal pacēla krustenisko riku pie acīm. Zara nosmailinātais gals zaigoja lietū. Rannohs kāpās atpa­kaļ, viņa kājas drebēja un spalva uz kakla saslējās stāvus. Viņa maņas izmisumā kliedza, kamēr prāts pūlējās rast izeju no slazda.

"Tātad tu patiešām gribi upuri, Herne?" viņš nodomāja.

Bet pēkšņi zēns nolaida rokas. Tagad viņš cieši skatījās briedī un pētīja zīmi tam uz pieres. Viņš vēlreiz pacēla un vēlreiz nolaida rokas. Rannohs izbijies lūkojās cilvēka salkstošajās acīs, cenzdamies nenolaist skatienu, un tad pārsteigts juta uznirst.im senas, negaidītas atmiņas.

Tās pašas acis, zaļas acis ar aso, vērīgo skatienu, aiz kura slēpās pētoša labestība, izmisīga vēlme zināt un saprast! Cilvēku bērns bija izaudzis, bet sejas apveidi palikuši tie paši, un ap tiem vijas tās pašas sarkani rudās cirtas. Zēns bija izaudzis par jaunekli tas pats zēns, kas pirms gadiem tika izglābis Rannohu no bedres.

Briedis un cilvēks pārsteigti lūkojās viens otrā cauri lie­tum, kamēr vējš, krēslā riņķodams apkārt, saplūda ar abu satraukto elpu. Vējš šķita runājam, un tā čuksti teica: Herne, Herne ir šeit!