Ugunsnesējs

Sgorrieši, kas bija jau panākuši Rannohu, apstājās un, galvas nokāruši, sāka bailēs maurot. Citi izslējās pakaļkājās, spārdīdami gaisu un mēģinādami atvairīt ņirbošo putnu baru. Melnais mākonis nolaidās pār briežiem, putni knāba tiem acīs un sita ar spārniem pa ragiem. Vajātāji apstājās, bet Rannohs skrēja tālāk. Izlūkotāji bija sasniegti.

Lielais Bars šausmās vēroja, kā viņu biedri cīnās ar put­niem. Sgorrieši panikā mētāja galvas, cenzdamies vairīties no nerimtīgajiem knābieniem.

Izlūkotāji nolieca galvas, kad Rannohs, pieskrējis pie pīlādža, satriekts noskatījās nodalītajā postā. Bankfuta acis bija aizvērtas. Viņš gulēja blakus Pepai. Zeme ap abiem nekustīgajiem augumiem mirka asinīs.

-      Tātad esmu ieradies par vēlu! Rannohs rūgti iesaucās.

-    Paldies Hernem, ka tu ieradies vispār! sacīja Teins. Cik labi tevi atkal redzēt, Rannoh!

Rannohs bezpalīdzīgi noskatījās uz Pepu un Bankfutu. Tad viņš pacēla acis pret Izlūkotājiem un aplaida skatienu visapkārt.

-   Kur ir Dadzis? viņš jautāja. Villova skumji papurināja galvu.

-   Piedodiet, Rannohs teica, bet man vajadzēja parū­pēties, lai mana māte būtu drošībā.

-   Tava māte, Rannoh? Villova pārsteigta jautāja. Vai tad Brakena arī ir šeit?

-   Nē, Villova, Brakena ir mirusi. Un viņa nav mana māte.

Villova un Teins izdvesa pārsteiguma saucienus.

Bet tad Rannohs spēji paspēra soli uz priekšu. Viņa ska­tiens bija cieši pievērsts Bankfutam. Bankfuts nodrebēja, sāpīgi sakustējās un atvēra acis.

-   Rannoh, viņš kā pa sapņiem nočukstēja, Rannoh, tu esi te!

-    Guli mierīgi, Bankfut! Rannohs teica. Gan es pagūšu tevi izdziedināt. Ja vien vispār kaut ko vairs paspēšu.

-     Bet tagad ar mums ir Herne! sacīja Brāns. Arī viņš bija nopietni ievainots.

-     Herne varbūt ir ar mums, Rannohs nopietni atbil­dēja, bet es savos klejojumos esmu pārliecinājies, cik neizprotami var būt viņa ceļi. Jo, kaut gan Herne ir dzied­nieks, Herne ir ari mednieks. Viņš vēl var prasīt pēdējo upuri.

Izlūkotāji sakustējās virs viņu galvām uz rietošās saules fona atkal iezīmējās tumša ēna. Kraukļi bija paveikuši savu uzdevumu un lidoja mājup tie, kas vairs spēja lidot, jo daudzi cīņā bija gājuši bojā.

-    Paldies! Rannohs nočukstēja. Paldies jums visiem! Bet tagad mums būs vajadzīga nopietnāka palīdzība. Mūsu vienīgā cerība ir tā, ka viņi ieradīsies laikā.

-    Viņi? Teins pārjautāja.

Piepeši pār līdzenumu atkal aizskanēja dobja mauro­šana, un Izlūkotāji pagriežas turp. Kaut gan vārdus nevarēja saklausīt, bija redzams, ka Sgorrs atkal uzrunā Lielo Baru.

-    Jūs redzat? Sgorrs sauca. Viņi ir tikai Leras! Tādi paši kā putni, kas spēj tikai knābt. Turpretī mēs esam brieži! Sgorrieši. Neuzvaramie. Paskatieties uz viņu un viņa Izlū­kotājiem! Tur nav atlicis vairāk par sešdesmit!

Sgorrs iekarsa arvien nevaldāmāk.

-     Bet mēs mēs esam armija! Zīmes, ko es iededzināju jūsu pierēs, sargās jūs, un šoreiz es pats jūs vedīšu cīņā! Kaut gan esmu vecs un man nav ragu, es jums parādīšu, ka neesmu nobijies!

Sgorrieši vēroja valdnieku, un, kaut gan briežu sirdīs bija iezagušās bailes, viņi ilgu gadu gaitā bija dresēti pakļauties tā pavēlēm, turklāt pašlaik, dziestošajā vakara gaismā, Sgorrs izskatījās neparasti iespaidīgs. Viņš pagriezās un skriešus devās uz paugura pusi, un Narls sekoja viņam pa pēdām. Lielais Bars sakustējās un nākamajā brīdī kā vilnis traucās uz priekšu tūkstoš briežu pret Izlūkotāju nelielo pulku. Pāri upei peldēja vēl citi sgorrieši, un papildspēki steidzās šurp arī no pārejas. Dresūra bija uzvarējusi. Tagad debesis sedza smagi lietus mākoņi, piebrieduši no daudzu dienu neparastajā karstumā iztvaikojušā zemes ūdens.

Rannohs uz paugura pacēla galvu.

-    Nav vairs laika, viņš skumji nočukstēja, nav laika!

Tad Rannohs pagriezās un uzrunāja Izlūkotājus.

-     Mani draugi! viņš iesaucās. Vai jūs man sekosiet? Vai sekosiet šai zīmei Hernes vārdā?

Izlūkotāji nolieca ragus un ierūcās.

-     Labi! Rannohs teica. Tad dosimies pretī savam liktenim!

Un kopā ar Villovu, Teinu un Brānu viņš metās lejā no paugura, vezdams līdzi pārējos varbūt pretī nāvei.

Sgorrieši nāca arvien tuvāk, bet brīdī, kad draugi gata­vojās baisajam triecienam, Villova pameta skatienu sānis un iekliedzās. Viņa nespēja ticēt savām acīm.

-    Skatieties! viņa iesaucās. Pāreja!

Pa kalnu pāreju, no kuras nupat vēl bija skrējuši šurp sgorrieši, tagad nāca neskaitāmi citi brieži, kas cīnīdamies centās izlauzt ceļu pie Izlūkotājiem.

-    Nevar būt! iesaucās Teins.

Taču visi pazina briedi, kas soļoja priekšgalā. Tas bija Birrmagnurs. Viņam blakus cīnījās vēl citi ziemeļbrieži, pavisam kādi piecpadsmit, un tālāk varēja redzēt vēl vismaz simt Herlas.

Vairākums bija staltbrieži, tomēr Rannoha sirds sāka sisties līksmāk, redzot to vidū ari stirnū bukus un jo sevišķi vienu no tiem, kurš skrēja pārējiem priekšgalā.

-    Tīks! Rannohs pārsteigts izsaucās. Tas ir Tīks! No Lielā Kalna malas! Varbūt šī diena nesīs vairāk pārsteigumu, nekā es biju domājis. Uz priekšu!