Ugunsnesējs

Bankfuts pamāja ar galvu un saslējās cīņai. Izlūkotāji sastājās ciešos, cits citu aptverošos apļos visapkārt pīlādzim, un, kad sgorrieši sasniedza pauguru, Teins, Bankfuts, Hargs un Brāns izgāja cauri to rindām un nostājās dažādās pau­gura pusēs.

Sgorrieši pienāca tuvāk, un tagad Izlūkotāji skaidri varēja saskatīt zilganās rētas viņu pierēs un uzasināto ragu smai­les. Nākamajā mirkli sākās uzbrukums un brieži kā paisuma vilnis traucās augšup pa paugura malām. Triecienu juta pat Pepa un Villova Izlūkotāju apļu iekšienē. Brieži visapkārt cīnījās, mauroja un brāzās cits pret citu. Nelielais paugurs drebēja no belzieniem un spērieniem. Sgorrieši pret Izlūko­tājiem. Rags pret ragu. Izlūkotāji šķita šūpojamies turp un atpakaļ, grūsti un mētāti no visām pusēm.

Cīņa turpinājās, taču ne Pepa, ne Villova, atrazdamās vidū, nevarēja īsti redzēt, kā Izlūkotājiem klājas. Laiku pa laikam viņas uz īsu brīdi redzēja te Bankfutu, te Teinu, Brānu vai Hargu, kas vēzēja galvu vai slējās pakaļkājās, pulcināja Izlūkotājus vienkop vai steidzās palīgā citam briedim. Viņas redzēja ik pa brīdim briežus pakritam zemē, nezinot, vai tie ir savējie, vai pretinieki. Vienīgais, par ko viņām nebija šaubu, bija tas, ka viņu stāvoklis ir neglābjami bezcerīgs.

Pēkšņi caur Izlūkotāju rindām izlauzās briedis, kas metās virsū Villovai.

-   Sargies! iesaucās Pepa, un Villova pēdējā brīdī paguva atlēkt sānis, izvairoties no raga dūriena. Briedis apsviedās apkārt, un Villova pamanīja viņa acīs pārsteigumu par to, ka Izlūkotāju vidū ir ari teles. Tomēr viņš atkal nolaida ragus un lēca jaunā uzbrukumā.

No kreisās puses pieskrēja Hargs, kas bija redzējis briedi izlaužamies cauri Izlūkotājiem un tāpēc pametis savu vietu cīnītāju priekšējās rindās. Viņš nāca īstajā brīdī. Pagrūdis sgorrieti sāņus, viņš trieca vidus žuburus uzbrucēja pa­kaklē, ar vienu cirtienu pārplēsdams tam kaklu.

Taču brīdi, kad sgorrietis pakrita, Hargu pašu sānos ķēra trieciens un viņš sajuta skaudras sāpes. Cauri viņu rindām bija izlauzies vēl viens sgorrietis, kas plosīja viņa sānu.

-   Palīdziet viņam! Villova izmisusi uzsauca apkārtējiem Izlūkotājiem. Palīdziet Hargam!

Trīs Izlūkotāji piesteidzās viņiem palīgā, un sgorrietis bija spiests maksāt par savu pārdrošību. Izlūkotāji aplenca viņu no visām pusēm.

-    Paldies Hernem! Villova nočukstēja, redzēdama, ka Hargs, kaut ari ievainots, tomēr stāv kājās. Bet, pagriezusies pret māsu, viņa atkal šausmās iekliedzās.

Pepa gulēja starp akmeņiem, un zemi ap viņu krāsoja asinis.

-    Nē, Pepa, tikai ne tu! Villova iešņukstējās un juta priekškājas saļimstam.

Villovas galva noslīga pār Pepu, un viņa ieraudzīja Pepas kaklā nāvējošu brūci. Acīmredzot to bija iecirtis sgorrietis īsi pirms uzbrukuma Hargam. Zāle pamazām kļuva sārta no Pepas asinīm.

Pepas acis vēl bija vaļā, taču skatiens tajās pamazām kļuva stiklains.

-    Nē, Pepa, nē! Villova panikā iekliedzās.

Pepa mēģināja pacelt galvu, taču tas neizdevās. Man nekad nevajadzeja ļaut tev nākt līdzi…

-    Klusu, Villova! Pepa atčukstēja. Tagad gādā par sevi, jo es drīz būšu kopā ar Herni.

-    Pepa! Villova vēlreiz iekliedzās.

Taču viss bija galā. Pepa aizvēra acis un nolaida galvu uz zemes.

Villova drebēdama uzslējās kājās un ieraudzīja, ka cīņa ap viņu ir pierimusi. Sgorrieši atkāpās, un cauri Izlūkotāju baram, kas uz paugura atkal ieņēma savas vietas, viņai tuvojās Teins un Bankfuts.

-   Mēs viņus atturējām! Bankfuts iesaucās. Mums tas izdevās! Bet daudz netrūka, lai viņi… Bankfuts aprāvās.

-    Nē! viņš iekliedzās. Nē!

Trīs draugi, galvas noliekuši, brīdi stāvēja blakus Pepas nedzīvajam augumam. Visapkārt zālē gulēja nonāvēti brieži. Bojā gājuši bija daudzi sgorrieši un četrdesmit Izlūkotāji. Un, kaut gan pirmais uzbrukums bija krietni iedragājis Izlūkotāju spēkus, Lielais Bars līdzenuma otrā malā šķita gandrīz neskarts un uz Izlūkotāju pusi atkal virzījās divas grupas, katrā pa divsimt briežiem.

-   Visam beigas! Teins teica, kratīdams galvu. Nākamo uzbrukumu mēs vairs neizturēsim.

Bankfuts nikni piecirta kāju pie zemes.

-   T-t-tad lai sgorrieši mirst kopā ar mums, jo t-t-tikai tā mēs varam atriebt Pepu!

Bet Teins paveda Bankfutu sāņus.

-   Bankfut, viņš čukstus teica, atskatīdamies uz Villovu,

-    vai tu varētu kaut ko izdarīt manā labā?

-   Jebko, Tein.

-    Vai tu varētu palikt kopā ar Villovu līdz beigām un aizsargāt viņu, cik ilgi iespējams?

Bankfuts paskatījās uz Teinu. Viņi abi saprata, ka nāka­majā uzbrukumā ies bojā visi, arī Villova, tomēr Bankfuts pamāja ar galvu.

-    Labprāt! viņš atbildēja.

Abi vecie draugi sasita kopā ragus un sagatavojās gaidā­majam triecienam. Pie bērzu pudura Sgorrs atzinīgi māja ar galvu, vērodams savu karotāju pēdējo uzbrukumu pau­guram. Tas solījās būt pat pārāk viegls. Sgorrieši devās uz priekšu, un Teins, Brāns un ievainotais Hargs izskrēja Izlū­kotāju pirmajās rindās. Pauguram vēlreiz pāri brāzās bargas kaujas vilnis. Bankfuts kopā ar Villovu klusēdami stāvēja pie pīlādža un gaidīja.