Ugunsnesējs

-         Balss teica: "Es esmu tas, ko tu nodevi. Un es esmu tu pats. Es esmu…"

Briedis apklusa.

-    Nu? otrs briedis mudināja.

-    Herne.

Sgorrieši, kas viņus noklausījās, pārmija pārsteigtus ska­tienus, bet komandieris papurināja galvu.

-    Vai tas bija viss?

-          Nē. Es turpināju sarunu. "Ko tu no manis gribi?" es jautāju. "Gribu, lai tu dziedini sevi," balss atbildēja. "Bet kā?" es jautāju. "Klausoties Hernes Dzīvesziņā. Tu esi tas, kas esi. Sgorrs to nekad nespēs mainīt."

Sgorrieši atkal sakustējās, bet komandieris viņus jopro­jām atturēja.

-            "Bet ko es varu darīt?" es jautāju. "Meklē mani," balss atbildēja, "jo es esmu nācis atbrīvot Herlas. Piepildīt Pra­vietojumu."

-    Pravietojumu! izdvesa otrs dambriedis.

-    Tā viņš teica. Vai tu zini Pravietojumu?

-             Es to dzirdēju, kad biju vēl jauns briedēns, dam­briedis atbildēja. Un ko vēl balss tev teica?

-             Vairāk neko. Pēc tam viss apklusa un dzirdams bija tikai vējš kokos. Es iesaucos: "Pagaidi! Pastāsti man vēl kaut ko!" Bet nekas vairs neatkārtojās. Es skrēju turp, no kurienes biju dzirdējis balsi…

-Un?

-            Un tālākais bija pavisam savāds. Koki tajā vietā auga reti, un tur bija klajums. Bet tajā neviena nebija. It neviena.

-           Bet apkārt taču bija tumšs. Varbūt kāds jauns briedēns sadomājis pablēņoties.

-    Tas nebija briedēns. Un klajumā varēja redzēt pēdas.

Sgorrieši aiz kokiem jautājoši palūkojās uz komandieri.

-             Vai ņemsim viņus ciet? viens no viņiem čukstus jautāja.

-             Nē, komandieris atčukstēja. Tagad, pirms paša ceļojuma, mums nevajag jaunas klapatas. Bet, ja rit vaja­dzēs cīnīties, tad gādājiet, lai šie te būtu priekšējās rindās!

Sgorrieši devās tālāk, un abi dambrieži palika pārrunā­jam dīvainās vīzijas.

-            Kā tev šķiet, ko tas nozīmē? sgorrietis iedams jautāja komandierim.

-            Muļķīgas pļāpas! komandieris atmeta. Pēdējā laikā tādas blēņas dzirdamas arvien biežāk. Droši vien ceļojuma dēļ. Brieži ir satraukušies.

Sgorrieši rikšoja tālāk, līdz nonāca lielas pļavas malā pie dižskābaržu meža. Koki te bija pamatīgi apgrauzti un to zari aplauzīti, jo sgorrieši uz tiem asinājuši ragus: te bija sgorriešu treniņu vieta, un pļavā varēja redzēt daudzus briežus, kas mērojās spēkiem pat tumsā, saāķējuši kopā ragus. Viņiem nekad nebija miera.

Komandieris soļoja caur briežu grupām, apmierināti mādams ar galvu. Viņa sgorrieši bija labi trenēti, bet, tā kā tiem vajadzēja trenēties ari visu Anlaha laiku, daudzi no tiem bija satracināti un meklēja iespēju izlādēties.

"Cerams, ka viņiem būs vēl atlicis kāds Izlūkotājs," ko­mandieris iedams nodomāja.

Viņi pagāja garām sgorlingu pulciņam, un komandieris pasmaidīja, redzēdams, ka arī divgadīgie brieži cenšas asināt savas mazās ragu smailes. Viens no sgorlingiem, redzēdams garāmgājējus, piebikstīja otram.

-     Hei! viņš satraukts pačukstēja. Tas bija koman­dieris!

-    Kā tu to vari zināt? otrs sgorlings nicīgi noprasīja.

-    Zinu! Es vakar redzēju, kā viņš trenē sgorriešus.

-    Nu un tad?

-    Es ari reiz būšu komandieris! briedēns paziņoja.

Pārējie sgorlingi paskatījās uz viņu un pasmīnēja.

-     No tevis nekad neiznāks komandieris! viens no­sprauslojās.

-     Iznāks gan, kad man izaugs ragi! Tad tikai es jums parādīšu!

-    Neko tu neparādīsi. Tu nekad nebūsi pat kārtīgs sgor­rietis. Tu nespēj cīnīties pat ar brailaku!

Briedis saniknots izslēja galvu.

-    Atkārto, ko tu teici! tas draudīgi nosprauslojās un devās tumsā uz priekšu.

-    Es teicu, ka tu nespēj cīnīties pat ar brailaku.

-    Vai gribi, lai es tev izduru aci?

Tagad ari otrais briedis panācās uz priekšu. Abi bridi stāvēja viens otram pretī, mērodamies spēkā ar skatieniem. Tā kā viņi bija tikai divus gadus veci, viņiem nebija žuburotu ragu, tomēr abi zināja, cik daudz var nodarīt pat ar vienu nesazarotu ragu. Pēkšņi abi nolieca galvu un metās cīņā, sizdami, durstīdami un cenzdamies izlauzties uz priekšu.

-             Sarauj! pacilāti iesaucās cits jaunais briedis. Dur viņam!

Pārējie sajūsmināti klaigāja un spārdīja zemi.

Bet tad piepeši abi sgorlingi atrāvās viens no otra un vainīgi nokāra galvu. Tumsā aiz viņiem stāvēja stalts briedis.

Tas varēja būt gadus sešus vai septiņus vecs, un tā žubu­rotais ragu kronis lepni un biedinoši slējās augstu pār visiem. Jaunie brieži tumsā nespēja īsti saskatīt tā seju, taču domāja, ka tas ir sgorrietis.

-    Kāpēc jūs cīnāties? briedis klusi noprasīja.

Jaunie brieži pārmija naidīgus skatienus.

-            Viņš teica, ka es nekad nebūšot komandieris! pirmais drūmi atbildēja.

-            Un nebūsi ari. Lai kļūtu par komandieri, ir jāprot kārtīgi cīnīties, un tam vajadzīgs spēks un drosme, vai tā nav? Tieši tāpēc jau tu esi sgorrietis, vai ne?

-            Es? briedis pārjautāja un brīdi klusēja. Sakiet man godīgi, pēc brīža viņš klusi turpināja, vai jums patīk cīnīties?

Jaunie brieži atkal saskatījās, un šoreiz to skatienos jautās pārsteigums.