TUVU KRITISKAJAM

—   Es neesmu Ātro nemaz redzējusi, — Tzija atbil­dēja. — Atzīstu, viņš rīkojās ļauni, uzbrukdams jūsu ciematam, bet varbūt viņš nezināja cita ceļa, kā iegūt to, ko vēlējās. Varu saderēt, Nik, ja tu būsi gudrs, varēsi panākt, lai viņš dara tieši to, ko tu vēlies, tur­klāt vēl viņš būs pārliecināts, ka dara pēc sava prāta.

—   Kaut ko tādu cs vēl nekad neesmu dzirdējis! — Niks iesaucās.

—   Nu, noklausies vien, kas notiks, ja Ātrais mūs atkal atradīs, — meitene atbildēja tik pārliecināta, ka pārsteidza pat savu tēvu. — Tu vēl šo to varēsi mācīties.

Ričs lūkojās uz ekrānu, no kura staroja viņa sajūs­minātās meitas seja, kamēr viņa turpināja izklāstīt savu ideju pārsteigtajam un vēl aizvien šaubīgajam Nikam. Kādu brīdi Rekers uzjautrināts klausījās, bet beidzot smalkjūtīgi ieteica viņai pastāstīt Nikam kaut ko par laivu būvēšanu. Par to Niks zinot vēl mazāk hekā par diplomātiju, un šāda informācija viņam droši vien esot nepieciešamāka. Tzija bija ar mieru mainīt sarunas tematu, ja tikai drīkstēja vēl runāt.

Drīz Mina, kas cītīgi bija pildījis savus sarga pie­nākumus pie viena no iluminatoriem, uzsauca Izijai, ka, viņaprāt, esot redzama ūdens virsma. Izija ap­rāva sarunu un izsteidzās no kontroles telpas; pēc brīža viņa ziņoja, ka viņas jaunajam draugam lai­kam esot taisnība.

—  Mēs esam tālāk jūrā, nekā jūs bijāt domājis, doktor Reker, — viņa sauca. — Es tikko varu saska­tīt krastu tieši tur, kur beidzas mūsu prožektoru vis­spēcīgākā gaisma. Sīkumus es nevaru atšķirt, tomēr man šķiet, ka tur laikam ir zemesrags vai salas.

—   Vai Mina var saredzēt vēl ko citu?

—  Viņš saka, ka ne, — Izija pēc īsa klusuma brīža atbildēja. — Manuprāt, viņš neredz tik labi kā es.

—   Skaidrs. Man liekas, jus nevarat pateikt, vai virzāties uz priekšu vai ne.

—   Okeāna virsma ir pavisam gluda, un mūsu tu­vumā nav manāms ne vilnītis. Nav itin nekā, pēc kā noteikt, vai stāvam uz vietas vai kustamies. Mēs re­dzam vienīgi lielās medūzas, kas peld gaisā. Tās lēni slīd dažādos virzienos, kā šķiet, vairums uz krasta pusi.

—   Labi, labi, — Rekers teica. — Tikai laiku pa laikam pametiet acis uz okeānu, lai būtu skaidrs, ka nekas nenotiek, un dodiet padomus Nikam, kamēr viņš jūs uzklausīs. Viņš un Betsija darīs visu, ko spēs, bet, kamēr neatnāks arī pārējie, pārāk daudz tas nebūs. Viņi varbūt būs klāt rītvakar pēc Tenebras laika — pēc piecām sešām Zcines dienām.

—   Labi, doktor. Mums ies jauki. Ir tik interesanti vērot lidojošas medūzas.

Rekers palaida vaļā mikrofona slēdzi un diezgan apmierināts domīgi atslīga krēslā. Šķita, ka viss no­tiek, kā nākas, varbūt mazliet lēnāk, nekā viņam pa­tiktu, tomēr tik ātri, cik bija saprātīgi cerēt. Šīs jū­tas laikam atspoguļojās viņa sejā, jo domas tika no­lasītas pavisam pareizi.

—   Cilvēk, manuprāt, jūs esat ar sevi apmierināts.

Runātājam nevajadzēja stādīties priekšā. Rekers pūlējās atgūt kontroli gan pār savu sejas izteiksmi, gan jūtām, bet ar apšaubāmiem panākumiem.

—   Ne jau nu pilnīgi, padomniek…

—   Kāpēc tad ne pilnigi? — Aminadabarli ķērca.

—   Kāpēc gan jūs vispār jūtat apmierinājumu, kaut vai visniecīgāko? Vai jūs vispār esat ko izdarījis?

—  Es domāju gan, — Rekers mazliet pārsteigts atbildēja. — Mēs gandrīz noteikti zinām, kur atro­das jūsu zēns, un glābšanas komandai vajadzētu tur ierasties.pēc nedēļas vai desmit dienām …

—   Pēc nedēļas vai desmit dienām! Un tad jums būs jāpiešķir tenebriešu grupas locekļiem zinātniskie grādi elektrotehnikas jomā, turklāt jūs vēl cerat, ka korozija pa to laiku nebūs pilnīgi noārdījusi tā jo­cīgā braucamrīka instalāciju un to varēs izlabot. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku prasīs pati izglābšana?

—   Baidos, ka nevaru riskēt un dot jums noteiktu atbildi, — Rekers atbildēja, cik mierīgi vien spēja.

—   Kā jūs pats tik skaidri norādījāt, mēs nezinām, cik lieli būs skatlūku atsegtās instalācijas bojājumi. Es saprotu, ka gaidīt ir grūti, bet tagad viņi jau ve­selu mēnesi rūpīgi gatavojas …

—   Vai pat cilvēks var kļūt vēl stulbāks? — dro­mietis, it kā vērsdamies pie visa kosmosa, jautāja.

—  Jūs nupat runājāt ar Tenebru un tikpat skaidri kā es dzirdējāt cilvēku meitenes teikto — mans dēls ne­redzot tik labi kā viņa.

—   Es to dzirdēju gan, tomēr baidos, ka man pa­slīdējis garām, cik tas svarīgi, — cilvēks atzinās.

—   Dromiešiem redze ir tikpat laba un asa kā cil­vēkiem, ja pat ne labāka, un mans dēls vienmēr ir bijis normāls sava vecuma bērns. Ja viņš nevar re­dzēt tik labi kā cilvēku meitene, tad kaut kas nav kārtībā. Cik noprotu, viņu ietekmē skābek|a zemā koncentrācija. Un jūsu inženieri droši vien nav neko darījuši* lai kuģī varētu to mainīt.