TUVU KRITISKAJAM

V

— Tēti! Doktor Reker! Minam taisnība, tas ir Niks! — Izija gandrīz vai histēriski sauca.

Vīrieši sadruvējušies saskatījās. Ričs pamāja, lai atbild Rekers. Biologs piekrītoši palocīja galvu un ieslēdza mikrofonu.

—       Vai jūs esat pārliecināta, ka tas ir Niks, Izij? — viņš jautāja pēc iespējas lietišķi. — Zināt, mēs do­mājam, ka viņš ir palicis nometnē. Ir vēl seši citi, kas, sadalījušies pa pāriem, meklē jūs. Vai viņi ne­bija divi?

—  Nē, — Izija daudz mierīgākā balsī atbildēja.

Meitenes tēvs pateicīgs atslīga atpakaļ krēslā.

—       Bija viens pats, es viņu redzēju tikai kādu se­kundi. Re, tur jau atkal ir! Viņš lielākoties slēpjas krūmos, redzama tikai galva un pleci, ja tos tā var nosaukt. Tagad viņš nāk tuvāk. Droši vien ir pama­nījis «skafu», kaut gan es nevaru pateikt, kur viņš skatās un ar ko skatās. Neesmu pārliecināta, vai viņš ir tikpat liels kā Niks, bet izskatās gan tāds pats. Nesaprotu, kā jūs spējat viņus atšķirt citu no citai

—  Pastāstiet, vai viņam nav kaut kas rokā vai uz muguras! — doktors pamudināja Iziju.

—  Viņam ir tāda kā mugursoma labajā pusē uz tā, ko mēs saucam par gūžu, ja viņam vispār tāda ir; soma ir iekārta siksnā, kas apmesta ap viņa ķer­meni augšpus kreisajām rokām. Somai priekšpusē karājas nazis, un man šķiet, ka otrā pusē pie kaut kāda sarežģīta siksnu pinuma karājas otrs. Viņam ir četri šķēpi; izskatās gluži tādi paši kā Nikam un viņa draugiem, un, jo ilgāk es viņu apskatu, jo vai­rāk viņš man to atgādina.

—  Vai viņam ir cirvis vai kaut kas tamlīdzīgs?. <— Rekers pavaicāja. .

—  Ja ir, tad tas karājas pie siksnām kreisajā pusē uz muguras un mēs nevaram to redzēt.

—   Nu jums būs jāpierāda, ka spējat tikt galā ar Ātro un aliniekiern. Manējie nēsā tikai divus šķēpus, un meklētāji paņēma līdzi arī cirvjus. Tātad plāni būs mazliet jāgroza. Bijām cerējuši, ka mūsējie pir­mie atradīs jūs. Liktenis lēmis citādi man šķiet, šis ir kāds no Ātrā medniekiem.

—- Vai nepaies ilgs laiks, kamēr kāda no jūsu mek­lētāju grupām nokļūs atpakaļ nometnē?,pāris se­kunžu padomājusi, Izija jautāja.

—   Tā ir. Droši vien ne ātrāk kā pēc nedēļas. Tomēr Atrā atbildi Nikam vajadzētu saņemt jau pirms tam.

—  Es gribētu, lai šajā nolādētajā četrreiz ilgāko dienu pasaulē laiks nevilktos tik lēnām. Vai jūs neteicāt, ka esot mazliet ielauzījušies Atrā valodā, kamēr robots bija pie aliniekiern?

—       So to mēs iemācījāmies, kaut gan ne visai! daudz. Cilvēkam ir ārkārtīgi grūti izrunāt viņu valo­das skaņas, tomēr mums ir daudz ierakstu, un mēs varam jums tos noraidīt kopā ar nozīmēm, cik nu mums to ir, ja tikai jūs domājat, ka tas noderētu. Katrā ziņā tas palīdzētu ātrāk pavadīt laiku.

Izijas draiskulīgā sejiņa parādījās uz ekrāna.

—        Esmu pārliecināta, ka palīdzēs gan. Vai ne, tēti?

Pat Ričs pasmaidīja.

—       Tā ir, meitiņ. Izija, doktor, ātri vien iemācīsies jebkuru valodu ar izrunājamām skaņām.

—       Tiešām? Ar savu jauno draugu, cik esmu dzir­dējis, viņa runā tikai angliski.

—       Kurš cilvēks gan spētu tikt galā ar dromiešu valodas izrunul Tomēr Tzija to saprot tikpat labi kā es.

—       Es nu gan uz sevišķi lielu summu vis nederētu, ka viņa spēs izrunāt tenebriešu vārdus.

—       Varbūt jums taisnība. Vai labāk neatgriezīsi- mies pie lietas? Ko iedzimtais pašlaik dara, meitiņ?

—       Viņš staigā apkārt jardu trīsdesmit vai četr­desmit no «skafa» un, kā man šķiet, aplūko to. Ja pa iluminatoriem viņš mūs ir ieraudzījis, tad tomēr ne­kādi to neizrāda. Vēl joprojām viņš ir viens pats. Doktor Reker, jums laikam ir taisnība,

—       Esmu pārliecināts, ka tas ir viens no Ātrā ļau­dīm, — Rekers apstiprināja. — Pasakiet mums, ja viņš kaut ko uzsāk.

—       Viņš nozūd tai pašā virzienā, no kura ieradās. Viņam nav cirvja — tagad mēs viņu redzējām no vi­sām pusēm. Kļūst grūti viņu saskatīt; vairs tik tikko pavīd virs krūmiem, nu jau viņš atstāj «skafa» gais­mas loku. Tagad viņš ir projām.

Rekers paskatījās^ pulkstenī un ātri galvā izrēķi­nāja:

—   Ir vēl apmēram četras stundas līdz lietus sāku­mam. Izij, vai viņš nesa aizdedzinātu lāpu vai kādu citu degošu priekšmetu?

—   Nē. Varbūt viņš aizdedzinās lāpu vēlāk.

—   Alinieki nepazīst uguni. Nika Jaudis to iegūst ar berzi. Ja tam, kuru jūs redzējāt, nebija lāpas, tad jāpieņem, ka līdz Atrā galvenajai grupai viņam ir kādu četru stundu gājiens. Un viņiem jāuzturas vai nu savu alu tuvumā, vai arī kādā vietā starp alām un punktu, kur Niks un robots vakarvakarā šķērsoja upi. Protams, varbūt viņš ir pat tuvāk. Labāk turiet acis vaļā un nekavējoties ziņojiet, ja parādās gal­venā grupa. Tad mēs attālumu varēsim aprēķināt vēl precīzāk.

—   Saprotu. Mēs raudzīsimies, vai viņi neparā­dās, — Izija atbildēja. — Kā būtu, ja gaidīdami mēs ķertos pie lentēm ar valodas pierakstiem? Jo ātrāk mēs tās sāksim klausīties, jo ticamāk, ka no tām tiks kāds labums.