TUVU KRITISKAJAM

Vēlāk vakarā radās sarežģījums, kuru neviens ne­bija paredzējis, kaut arī būtu vajadzējis šādu iespēju paturēt prātā. Kad ap batiskafu izveidojās pietiekami! dzija upe, tas atkal sāka pārvietoties. Bērni nespēja pat uzminēt ātrumu, ar kādu tas kustas, kaut arī re­dzēja augus un citus ainavu fragmentus batiskafa spožās gaismas laukā. Kuģa ātrums bija nevienmē­rīgs. Pat ja viņi būtu varējuši ziņot kaut ko precī­zāku, ne tikai: «Dažbrīd kā ātra sojošana, dažbrīd tikko velkamies uz priekšu, reizēm stāvam uz vie­tas,» — viņi pat nespēja pateikt, kad batiskafs sācis kustēties. Viņu uzmanību bija piesaistījis tikai kāds sevišķi Spēcīgs belziens, un, kad viņi bija paskatīju­šies laukā, raksturīgākās ainavas pazīmes bija citas. Varbūt viņi peldēja tikai minūti, bet varbūt arī pus; stundu. 1

šis notikums mazliet nomierināja Rekeru, kaut ari Izija pirmā mirklī bija tuvu asarām.

—   Tagad atkal ir -iespējams, ka mūsējie atradīs jūs agrāk nekā Ātrais ar savējiem, — viņš teica. — Ali­niekiern būs jāsameklē no jauna «skafs», bet pa to laiku mēs varēsim labāk noteikt jūsu atrašanās vietu.

^ Kā tad tā? — Izija diezgan nedroši pajautāja.

Jūs nezināt, kur mēs bijām, pirms sākām kustē­ties, un mēs nezinām, kurp un cik ātri mūs nes, ne ari kad īsti izkustējāmies. Es teiktu, ka mēs zinām mazāk nekā pagājušajā naktī, ja vispār var zināt vēl mazāk nekā neko. ' \ < ' 1 < ļ

—  Mēs nezinām, — Rekers piekrita, — taču varam mēģināt pūslīdz saprātīgi uzminēt. Mēs esam pārlie­cināti — cik nu pārliecināti vispār varam būt bez kartēm par visu šo apvidu —, ka jūs atrodaties Nika atklātā okeāna baseinā. Tāpēc jūs nes uz jūras pus?, un es būšu ļoti pārsteigts, ja jūs nebeigsit savu pel­dējumu ja ne šonakt, tad nākamajā vai aiznākamajā naktī. Tas nčzīmē, ka Nikam būs jāpārmeklē tikai! piekraste, fā jūs šonakt nesasniegsit okeānu, vai ari jāfftēklč ijūšu starmešu gMsma jūrā, ja jūs būsit tur nonākuši1 . Es nedomāju, ka jūs aiznesis tik tālu; tikusi līdz jūrai, upe ļoti ātri zaudēs enerģiju, un uz Tenebraš rtav pat pieminēšanas vērta vēja.

Doktorāti! runājot, Izija acīm redzami atplauka,

—   Ko Niks ar savējiem vai ari kāds cits varēs da­rīt, ja mūs aiznesīs jūrā? — viņa gribēja zināt. — Mūs nevarēs sasniegt ne Niks, ne Ātrais, un jūs sakāt, ka uz planētas nepavisam nav vēja, kaut arī es nesaprotu, kāpēc.

—   To man pagaidām grūti jums paskaidrot. Kad sāksit skolā mācīties fiziku, tūlīt sapratīsit..bet, starp citu… — Un Rekers sāka gari un miglaini skaidrot procesus augstam spiedienam pak|autās gāzēs.

—   Pateicos, es to atcerēšos un izlietošu, kad būšu atgriezusies skolā, — Izija teica. — Varbūt jums ir taisnība, tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, kā Niks mūs sasniegs, ja mēs būsim jūrā. Piedodiet, lūdzu, ka ignorēju jūsu mēģinājumu mainīt sarunas tematul

Rekers skaļi smējās, pirmo reizi pēc vairākām ne­dēļām.

—   Jūs gan esat gaišs bērns! Nē, es nepūlējos mai­nīt sarunas tematu. Jūs tikai jautājāt to pašu, ko man sešpadsmit gadu laikā jautājis katrs viesis, un es atbildēju, pat nedomādams. Jūs tikai piespiedāt vajadzīgo podziņu. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, tad atstājiet to manā ziņā. Par to es runāšu ar Niku jau no paša rīta — pašlaik vēl viņš nevar neko darīt.

—   Labi, — Izija atbildēja, — ja jau jūs esat tik pārliecināts, tad es neraizēšos. Bet kā mēs varēsim noteikt, ka būsim sasnieguši jūru?

—  Vēlākais no rīta, kad daļa ūdens izgaros, §ūs uzpeldēsit virspusē, tāpat kā toreiz ezerā, Es pat ne­būtu pārsteigts, ja jūs atrautos no jūras dibena jau naktī, kad upe būs sasniegusi jūru, bet neesmu par to pārliecināts. Es nezinu, cik pilnīgi un cik dziļā slānī ūdens atšķaida skābi. Paturiet acīs ainavu, un, ja sākat celties uz augšu, ziņojiet man.

—   Nu, tas būs pavisam viegli.

Tomēr, beidzis virzīties uz priekšu, «skafs» vēl aiz­vien atradās uz cieta pamata. Cilvēki abos sakaru kanāla galos pa to laiku bija nolikušies gulēt un at­kal piecēlušies, bet pat tad vēl bija jāgaida vairākas stundas līdz dienas gaismai. Kaut kas straumes plū­dumu bija palēninājis, un tā vairs nespēja nest uz priekšu lielo gliemežvāku; Rekeram bija aizdomas, ka bērni ir sasnieguši okeānu, bet pirms dienas iestā­šanās nebija iespējams to droši noteikt. Šo laiku at­kal izlietoja valodas studijām, jo nebija nekā cita, ko darīt.

Tad kuģis sāka lēni celties uz augšu. Kustība bija tik pakāpeniska, ka pāris minūtes abi bērni nebija pārliecināti, vai «skafs» patiešām uzpeld. Pagāja trīs stundas, iekāms jūras dibens pazuda skatienam. Un pat tad vēl viņi nebija sasnieguši okeāna virsmu, vai! arī — no cita redzcsviedokļa — okeāna virsma nebija sasniegusi viņus. Tomēr šai laikā noteikti jau bija diena, un Rekeram praktiski vairs nebija nekādu šaubu par to, kur atrodas kuģis. Upe bija izžuvusi daudz straujāk nekā vakar. Biologs pastāstīja Izijai; ko darīs, pieteica uzmanīgi klausīties un tad aizsūtīja robotu pēc Nika.