TUVU KRITISKAJAM

—   Iespējams, ka ne, jo batiskafam bija paredzēta cilvēku apkalpe. Man jāatzīstas, padomniek, ka ne­izpratu kritisko stāvokli. Es centīšos atrast līdzekļus, kā paātrināt glābšanas operāciju. Piemēram, varbūt es varētu dabūt no inženieriem skatlūku atsegtās instalācijas shēmas, lai tad informētu Niku, kas vi­ņam jāizpēta, gaidot pārējos. Mana maiņa beigsies pēc pusstundas; mans nomainītājs varbūt būs ar mieru ierasties tūlīt, ja viņu pasauks. Vai esat jau saņēmis mediķu padomu no Dromas? Cik zinu, ārsts no Zemes ieradās pirms pāris stundām un pēta, ko varētu darīt attiecībā uz batiskafā iespējamo diētu.

—   Eta Kasiopeja ir pusparseku tālāk, un es savu ziņojumu neaizsūtīju tik ātri, — dromietis atzinās. — Tomēr ārstam drīz jābūt šeit.

Rekers juta, ka viņam izdevies smalks manevrs, piespiežot dromieti atzīt savu aizkavēšanos. Kā par nelaimi, šāda piespiesta savu kļūdu atzīšana neuz­labo cilvēku garastāvokli, un šai ziņā Aminadabarli rase neatšķīrās no cilvēkiem. Šai brīdī viņš nevarēja uzvesties ar aizvainojošu pārākumu, to nepieļāva dromiešu pieklājības normas, bet niknuma apvaldī­šana bija krietni bīstamāka labai saticībai nekā viņa parastā augstprātība. Dromietis aizgāja uz savu istabu — vismaz to «nejēgas» Zemes inženieri bija apgādājuši ar labu gaisu r— un ļāvās drūmām pār­domām.

Līdzko ieradās nomainītājs, Rekers devās uz inže­nieru daļu un pastāstīja dromietim izteikto priekš­likumu. Sakiiro un viņa kolēģi piekrita, ka ir vērts pamēģināt, un iegrima rasējumu kopijās, lai izlemtu, ko teikt Nikam un kā būtu visvieglāk pārraidīt ziņo­jumu.

Ar to viņi noņēmās pāris stundu. Tad Rekers aiz­gāja paēst un pēc tam uz savu istabu kādu stundu nosnausties. Kad doktors atkal parādījās novēroša­nas telpā, viņa aizvietotājs priecīgs piecēlās.

—   Izijai esot kaut kas ziņojams, — viņš pavēstīja, — bet viņa gribot to pateikt jums personīgi.

Rekers, uzacis saraucis, ieslēdza mikrofonu.

—   Esmu šeit, Izij, — viņš sacīja. — Kas noticis?

—   Es domāju, ka labāk pastāstīšu to jums pašam, jo tieši jūs bijāt pārliecināts, ka mēs palikšot uz vie­tas, — meitene tūlīt atbildēja. — Mēs jau piecas vai sešas stundas peldam uz krastu.

Rekers pasmaidīja.

—   Vai esat pārliecināta, ka krasts netuvojas jums? — viņš jautāja. — Atcerieties, pēc tam kad uzpeldējāt virspusē, jūras līmenim bija vēl daudz jākrītas.

—   Esmu pilnīgi pārliecināta. Mēs visu laiku varē­jām paturēt acīs vienu noteiktu krasta posmu, un jūras līmenis pie tā stāv uz vietas, bet mēs tuvoja­mies krastam. Tur ir kaut kas, pēc kā tas ir viegli nosakāms, kaut gan līdz šim brīdim nespējām skaidri pateikt, kas tas ir.

—   Un kas tas ir? — Rekers jautāja, redzēdams, ka Izija to vien gaida.

Izija skatījās uz doktoru ar to sevišķo izteiksmi, kuru bērni pataupa lielu kļūdu pieļāvušiem pieaugu­šajiem.

—   Tas ir pūlis — apmēram piecdesmit iedzimto, viņa atbildēja.

Niks saskaities jau vai simto reizi lūkojās uz okeāna pusi. Protams, okeānu pašu viņš nevarēja redzēt — lai nakts nometni neaizsniegtu ūdens, tā bija jāierīko tik tālu, ka dienā okeāns nebija saskatāms. Bet Niks zināja, kur tas ir. Tomēr Niks gribēja to arī redzēt, un nevis tikai redzēt vien, bet arī braukt pa to, pētīt to un uzzīmēt karti. Tā bija problēma, par kuru viņš prātoja visai ilgi, iekāms atmeta to, — gan Fedžins zinās, kas jādara. Pagaidām jābūvē plosts, un tas viņu kaitināja, jo īstenībā pirms meklētāju grupu at­griešanās neko nevarēja uzsākt. Kaut arī ganām­pulka uzraudzība un kurināmā vākšana neaizņēma visu Betsijas un viņa laiku, tomēr tā atlika par maz kaut cik sekmīgām medibām. Un plostam acīmredzot vajadzēs varen daudz ādu.

Nikam nebija skaidrs, cik daudz, un, viņam par pārsteigumu, Fedžins to skaitu bija atteicies pat mi­nēt. Rekers, nebūdams fiziķis, nezināja ne precīzo Tenebras okeānu un atmosfēras blīvumu, ne iecerē­tajam plostam lietojamo ādas maisu vidējo tilpumu, ne pat savu skolēnu svaru. Viņš lika to izpētīt Nikam pašam, kā jau bija darījis visai bieži savu audzēkņu apmācīšanas laikā.

Niks nolēma pagatavot izmēģinājuma maisu. No­kaut vēl kādu dzīvnieku no viņu jau tā sarukušā lopu bariņa viņš negribēja, tāpēc aizsūtīja Betsiju medī­bās. Pēc dažām stundām viņa atgriezās ar diezgan liela zvēra ādu, kura galu galā tika pārvērsta par ūdensnecaurlaidīgu maisu. Niks, rūpīgi meklēdams, pie kā varētu piesieties, apskatīja maisu un bija apmierināts. Viņš aiznesa to uz dīķi, kur no rīta bija peldinājis spaini. Maisa pārbaude sagādāja Nikam maz prieka. Viņš cieta sakāvi cīņā ar piepūsto, kus­tīgo maisu, kas tā vien manījās izsprukt Nikam no apakšas. Lai cik veltīgi viņš pūlējās pieāķēties pie tā ar visām astoņām ekstremitātēm, maiss tik un tā meta kūleņus un iesvieda viņu atkal dīķī.

Duelis ar maisu Niku padarīja vai traku, taču ik reizes, kad viņš atkal centās uzrāpties uz tā stāva­jiem sāniem, viņš bija pilns apņēmības noturēties līdzsvarā. Galu galā Niks noskaidroja, ka maiss spēj viņu noturēt. Noguris un aizelsies viņš stiepa maisu atpakaļ uz krastu, „