TUVU KRITISKAJAM

Es vēl nezinu, cik maisu mums vajadzēs, bet acīmredzot daudz gan, — Niks stāstīja. — Manuprāt, sešiem no mums būs jāiet un diviem jāpaliek pie ga­nāmpulka. Es domāju, ka, gaidot pārējos, vislabāk būtu pamedīt un uztaisīt vairāk maisu.

—  Labi, — piekrita Betsija. — Mums vēl jāmācās arī noturēties uz šiem pūšļiem»

Tiesa gan, — Niks teica. — Varbūt tagad, kad esam vienu Jzmēģinājuši, Skolotājs būs ar mieru pa­stāstīt mums kaut ko vairāk. Atceries, nesen Skolo­tājs izskaidroja, kā ar mašīnām var pārraidīt balsis no vienas vietas uz otru. Varbūt Fedžina nemaz nav šeit pie mums, varbūt tā ir tikai mašīna, kas atnes viņa balsi līdz mums. Ko tu par to domā?

 — Tas ir interesanti un, manuprāt, ari iespējams, bet kāda tam nozīme?

—  Fedžins pats vienmēr saka — jo vairāk kāds zina, jo labāk.

—  Varbūt tagad, kad esi to izdomājis, viņš mums pastāstīs, ja tikai pajautāsim, — Betsija norādīja.

— Viņš parasti atbild uz jautājumiem, ja vien ne­domā,' ka mēs kļūtu gudrāki, paši atrodot uz tiem atbildes. >",

—  Tā jau ir tā lieta. Tomēr pašreiz vissvarīgākais ir izprātot, kā uzbūvēt plostu. Domāsim kādu laiku tikai par to, pārējo varēsim noskaidrot arī tad, kad nebūs jābaidās no lekcijas, ka nezin ko fantazējam,

—   Labi.

Sarunādamies viņi bija uzkāpuši pakalna virsotnē, kur viņu grupiņas mantības vidū stāvēja Fedžins. Viņi sīki izklāstīja sava eksperimenta rezultātus. Fe­džins klusēdams klausījās.

—  Labi strādāts, — viņš beigās piebilda. — Ja ne visu, tad kaut ko tomēr esat iemācījušies. Iesaku jums uztaisīt koka rāmi: — paraugam varētu noderat būdas siena. Ja rāmja stūros piestiprinās maisus, plostam vajadzētu būt diezgan stabilam. Strādājot varēsit pārdomāt citu problēmu — batiskafs nestāv uz vietas, tas peld uz krastu, un Ātrais ar vairumu savu ciltsbrāļu acīmredzot stāv krastā un gaida. Tiesa, Izija gan nepazīst Ātro, tomēr grūti iedomā­ties, ka tas varētu būt kāds cits. Nav skaidrs, vai Ātrais pieņems mūsu priekšlikumu, vai arī labāk gri­bēs izmantot batiskafu ar visiem pasažieriem saviem mērķiem. Man šķiet, ka vēl ir par agru gaidīt viņa at­bildi, bet, ja šodien mēs to nesaņemsim, tad laikam būs jārīkojas vieniem pašiem.

—   Kā?

—  Tieši par to es jums iesaku padomat. Man aiz­domas, ka plosts būs nepieciešams, vienalga, par ko jūs izšķirtos, tāpēc dariet, ko varat.

Skolotājs apklusa, un viņa audzēkņi ķērās pie darba, Pa pāris stundām tas tika pabeigts, Gatavais plosts bija divdesmit pēdas garš un piecpadsmit pē­das plats taisnstūris; tas bija taisīts no kādiem trim dučiem koku stumbriņu, kurus uz Zemes sauktu par kārtīm; taisnā leņķī krusteniski sastiprinātas cita ar citu, tās veidoja samērā ciešu režģi. Iedomājoties, ka tā būs grīda, ne Niks, ne arī Betsija nebija sevišķi laimīgi — caurumi bija tik lieli, ka tajos varēja iemukt kājas, un tenebriešu pēda ir vēl mazāk piemē­rota priekšmetu satveršanai nekā cilvēka pēda. Tomēr abi nosprieda, ka tā ir tikai neērtība, nevis nopietns trūkums.

Visu paziņoja Skolotājam, kas atzina viņu darbu, kaut arī atzinība bija daudz paviršāka, nekā abiem varēja likties, jo tai brīdī Rekera uzmanība bija pie­vērsta kam citam. Tagad straumes nestais batiskafs bija nopeldējis jau tik tālu, ka līdz krastam atlika vairs tikai! piecpadsmit jardu, un, kā apgalvoja Izija, tas esot uzskrējis uz sēkļa. Viņa pati nelikās noba­žījusies — viņa bija iegrimusi iedzimto valodas vin­grinājumos un pāri šaurajai ūdens strēlei, kas neļāva Ātrajam piekļūt pie batiskafa, sarunājās ar viņu un karotājiem. Rekeram bija atņemts pat vienīgais mierinājums — šīs sarunas noklausīšanās. Ārējo skaļruņu mikrofoni — gluži saprātīgi — bija novie­toti pie iluminatoriem, tā ka meitene bija nostājusies tādā vietā, ka viņai būtu jākliedz, lai kaut ko varētu dzirdēt arī uz «Vindemiatrix». Un Izija nemaz nepū­lējās kliegt/. Lielākoties viņa pat nedomāja par Re- keru un, ja būsim nepieklājīgi atklāti, arī par savu tēvu ne. Viņu neinteresēja ne Tenebras bioloģija, ne ģeoloģija, ne arī planētas faktiski neesošā klimatolo- ģija — viņas dziļā personiskā interese par glābšanas operāciju bija sasniegusi lūzuma punktu, jo no kuģa varēja gaidīt tikai allaž vienu un to pasu, bet šeit bija dzīvas būtnes, ar kurām — vismaz zināmā mērā — varēja sarunāties. Un viņa sarunājās, tāpēc tikai paretam kādam no augšas izdevās piesaistīt vi­ņas uzmanību, lai kaut ko uzzinātu, j Izija bija noskaidrojusi, ka viens no tiem, kas at­rodas tuvējā krastā, ir Ātrais, un Rekers šo ziņu tūlīt pārraidīja Nikam. Taču uz jautājumu, vai Ātrais no­lēmis rīkoties saskaņā ar priekšlikumu, kuru viņam tagad vajadzētu būt saņēmušam no Nika bijušā gūs­tekņa, no Izijas skaidru atbildi izvilināt nevarēja. Re­keram nebija saprotams, vai tāpēc, ka meitene pilnīgi nepārvalda valodu, vai arī tāpēc, ka Ātrais ar no­domu izsakās nenoteikti.

Rekers, protams, nervozēja — neziņa viņu gan uz­trauca, gan kaitināja.