TUVU KRITISKAJAM

Dienas otrajā pusē atgriezās Džims un Džeina. Viņi izstāstīja savus piedzīvojumus, tomēr pašlaik viņu ziņojums Rekeru lāgā neinteresēja pat no planē­tas ģeoloģijas izpētes viedokļa. Viņu nodarbināja pavisam citas problēmas.

Vēl diviem medniekiem piedaloties darbā, plosta gatavošana virzījās uz priekšu ātrāk, nekā visi bija domājuši. Jaunās nometnes apkaimē, protams, bija vairāk dzīvnieku, jo medības nebija to vēl iztukšoju­šas tā kā vecā ciemata apkārtni, un ādas piegādāja tik žigli, ka tās tik tikko spēja apstrādāt. Pludiņš pēc pludiņa tika piestiprināts savā vietā — tā, lai ik stūris labi palīdzētu noturēt plostu līdzsvarā — par to Niks un Betsija jo sevišķi rūpējās. Vēlu pēcpus­dienā rāmim bija piestiprināti jau tik daudzi pludiņi, ka nevajadzēja vairs uzmanīt, lai kāds stūris nepa­liktu tukšā, bet bija pat jāmeklē brīva vieta katram jaunam pludiņam — plosts bija ar tiem gluži kā no­bruģēts. Neviens nemēģināja aprēķināt tā stabilitāti1 . Ja kāds par šo problēmu ari iedomājās, tad, bez šau­bām, tā tika atlikta uz vēlāku laiku kā kaut kas tāds, kas vieglāk nosakāms izmēģinot. i

Darbs, protams, neritēja gluži bez pārtraukumiem. Viņiem bija jāpaēd, jāsavāc kurināmais naktij, jā­pieskata ganāmpulks. Visiem par pārsteigumu, ga­nāmpulkam vairākkārt uzbruka lidoņi.

Sie radījumi bija samērā saprātīgi vai vismaz ātri iemanījās izvairīties no draudošām briesmām. Vēlu pēcpusdienā ganāmpulka uzraugiem kādas stundas laikā bija jācīnās ar veseliem četriem lidoņiem. Si­tuācija bija ne tikai neparasta, bet arī nepatīkama: ja piedzīvojis mednieks ar šķēpu varēja būt puslīdz drošs, ka pienaglos šo radījumu pie zemes, viņš to­mēr nespēja izvairīties no taustekļiem, kuru garums un indīgums atsvēra dzīvnieka lēno lidojumu.

Visu grupas dalībnieku uzmanība, dabiski, bija pievērsta šai dīvainajai parādībai, tomēr vieglā gaisa strāva dienvidrietumu virzienā vēl aizvien bija tik vāja, ka to nemaz nejuta, kur nu vēl lai varētu sa­skatīt tās sekas šādā attālumā no vulkāna. Ka pūš vējš, netika atklāts līdz brīdim, kad sāka līt.

Ap šo laiku plosts, kā šķita, bija gatavs, jo bija grūti atrast vietu, kur vēl varētu piestiprināt kādu plū'diņui Protams, neviens nezināja, cik daudz kuģo­tāju tas spēs noturēt virs ūdens; tika nolemts, kad atgriezīsiet pārējie, aiznest plostu uz okeānu un iz­lemt šo jautājumu pēc izmēģināšanas.

Tomēr- kad bija aizdedzināti nakts ugunskuri, visS drīz vien pamanīja, ka lietus nelīst stāvus. Tā bija tā pati parādība, ko Džons un Nensija bija novērojuši iepriekšējā naktī, tikai tagad stāvokli vēl yairāk sa­režģīja tas, ka šeit tai nebija nekāda "redzama iemesla. Niks par to paziņoja Fedžinam.

—   Es zinu, — Skolotājs atbildēja. — Izija stāsta, ka tas pats notiekot arī pie batiskafa. Ļi^us lāses krītot slīpi uz krasta pusi. Zēl, ka meitene ņ^var pre­cīzi noteikt vēja virzienu. Tas viss ir ļoti interesanti.

—   Kā liekas, viņa nespēj sajust vēju? — Niks jau­tāja.

—   Kuģa iekšienē ne. Vai tu jūti?

—   Tagad, kad lietus lāšu krišanas virziens pie­rāda, ka vajadzētu būt vējam, es to mazliet sajūtu. Manuprāt, tas kļūst stiprāks.

—   Paziņo man, kad būsi par to pārliecinājies, — Rekers atbildēja. — Mēs savukārt ^iņosim tev visu, ko par šo parādību uzzināsim no batiskafa. — Rekers īstajā brīdī lietoja vārdiņu «mēs» novērošanas un sakaru telpas pildījās ar ģeologiem, citiem zinātnie­kiem un inženieriem. Ziņa, ka uz Tenebras novēro­jama pirmā patiešām noslēpumainā parādība piec­padsmit gadu laikā, bija ātri izplatījusies pa lielo kuģi, un tagad par to bija radies dučiem hipotēžu.

Sajūsminātā Izija sniedza ne mazāk jūsmīgu ap­rakstu par to, kas notiek batiskafa tuvumā; lai gan viņa ar savu draugu bija jau daudzkārt recļzējusi nakts lietu, tomēr tagad viņi pirmo reizi bija vietā, kur īsti varēja novērot lietus ietekmi uz jūras līmeni. Mala bija saskatāma, un viņi redzēja, kā jūra, ūde­nim atšķaidot oleumu, pārplūdina krastu; tas bija skats, kādu vēl neviens no abiem bērniem nebija re­dzējis. Nolūkoties uz tuvējo krastu kā no kalna ga­lotnes bija diezgan ērmīgi; un aina kļuva aizvien mulsinošāka, jo uzmilzusī jūra, kuras līmenim bati­skafs cēlās līdzi, pamazām nesa to uz sauszemi. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr jūras blīvums tā samazi­nājās, ka batiskafs nogrima; un arī tad laiku pa lai­kam kāds grūdiens lika manīt, ka kustība nav pilnīgi! izbeigusies.

—   Tēti, es vairs neko neredzu, — īzija beidzot iesaucās. — Mēs varam beigt ziņojumu. Un miegs arī mums sāk nākt. Ja vajadzēs, pamodiniet mūs!

—   Labi, īzij, — Ričs atbildēja arī Rekera un pā­rējo klausītāju vārdā. — Arī Nika nometnē tagad nekas sevišķs nenotiek, tikai pūš vējš, un šķiet, ka tas nav tik bīstami, cik pārsteidzoši.

Meitene īsu mirkli parādījās uz ekrāna, smaidot novēlēja labu nakti un pazuda; pēc tam pavīdēja Aminadorneldo šaurā seja, ūn šis sakaru punkts bija atvadījies.