Savam brālim sargs

— Svēta patiesība, kaptein, — nezinām gan. Varbūt atklāsim konkursu par labāko minējumu?

Mēs visi mazliet pasmējāmies — lai parādītu cits citam, ka nemaz neesam zaudējuši pašpaļāvību. - •

•— Tā ir neskaidrība numur viens, — es pēcāk teicu, pūlēdamies vismaz kaut kā sistematizēt mūsu mērķus un uzdevumus. — Tālāk. Jūs paklaiņojāt pa valsti un sapratāt — cilvēki nemaz negribēs vienkārši tā celties un iet projām no šejienes.

Cits pēc cita viņi pamāja.

— Kas tad mums atliek?

Pēc klusuma brīža Uve palūkojās manī.

— Viss, ko mūsējie uzzinājuši, pagaidām liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi. Tātad viņi ir mierā ar valdību. Viņi ievēro likumus.

— Ja parādīsies likums, kas liek celties un iet, vai viņi celsies un līdīs kravas tilpnēs?

— Es domāju — jā, — Uve Jorgens teica.

— Velns zina — gribētos cerēt… Mūsu uzdevums sāk izskatīties šādi: tomēr jāuzņem kontakti ar valdību, jāataino stāvoklis un jāpanāk, lai viņi paši organizē evakuāciju.

— Mēs taču no paša sākuma …

— Pagaidi, — es iebildu. — Nepārtrauc. Jā, mēs no paša sākuma pūlējāmies iegūt tādus kontaktus. Tomēr Šuvalova un Piteka mēģinājumi pierādīja, ka ar legālām, diplomātiskām metodēm neko nepanāksim: kamēr saskaņosim savu vizīti ar visām vietējām instancēm, nebūs vairs, par ko runāt.

— Tieši tā. Ja saskaņotu.

— Tas nozīmē, ka legālās metodes neder. Jārīkojas citādi.

— Ak, kaptein, pašlaik tu man patīc daudz vairāk,— noteica Uve ar to smīniņu, kuru tā nevarēju ciest. — Vai zini? Pavēli man stāties ar viņiem kontaktos. Es to nokārtošu.

— Tev, Uve Jorgen? Vai nesavārīsi ziepes? Tas nav nekāds krusta karagājiens!

— Starpība nav liela, bet esi mierīgs. Visu nospēlēšu kā pēc notīm.

•— Nu … Lai tad notiek. Kā tu rīkosies?

— Neesmu diplomāts un spriežu vienkārši. Stāšos kontaktos ar Sargātājiem vai Sargātāju — nezinu, cik šo tur patiesībā ir — un piespiedīšu viņus uzmanīgi uzklausīt Šuvalovu.

— Tas ir prātīgi. Necenties izskaidrot pats: lai atrod Šuvalovu. Viņi jāpārliecina ar formulām, nevis ar dūri.

— Pēc tam tie izdos likumu, vai kā nu tas pie viņiem saucas, bet mēs pacentīsimies, lai par to uzzinātu visi.

Es padomāju.

— Un ja viņi tādu likumu neizdos?

— Pats taču teici: viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs…

— Tieši tā. Vai tu viņu vietā būtu izdevis tādu likumu?

— Kas cits man atliktu? — Viņš atkal pavīpsnāja un piemiedza acis.

— Es gan neesmu pārliecināts, ka būtu izdevis. Redzi, Uve Jorgen, mūsu audzināšana mazliet atšķiras…

— Viņiem būtu daudz labāk, ja viņi izrādītos līdzīgi man, — Uve Jorgens ļoti nopietni sacīja.

— Šajā konkrētajā gadījumā — jā. Taču neaizmirsti: viņi ir ne tikai suverēna valsts, bet turklāt arī vienīgā valsts šeit. Līdz šim to neviens nav iekarojis. Viņiem nav bijis iespējas mācīties paklausību …

— Tieši tas jau viņiem kaitēs.

— Bruņiniek, vai tu tā domā?

— Atceries Kortesu. Ar niecīgu grupu iebrucēju viņš iekaroja impēriju tikai tāpēc, ka līdz tam to neviens nebija iekarojis! Bet mūsu daudz cietušajā Eiropā viņš nebūtu ieņēmis pat nieka grāfisti: tur jau izsenis pieraduši kost pretī.

— Var jau būt, var būt. Es daudz sliktāk par tevi izprotu iekarojumu teoriju, — atzinos. — Paļausimies uz tavu pieredzi. Taču vismaz teorētiski mums jāparedz arī tāda iespēja, ka viņi principa dēļ vai arī aiz kādiem citiem apsvērumiem atteiksies izpildīt mūsu lūgumu,

— Mūsu prasību.

— Nē, tu noteikti neesi diplomāts. Šuvalovs, bez šaubām, to nosauks par lūgumu. Būtībā, vienalga, mēs turam pistoli viņiem pie deniņiem. Pat ne mēs: pati dzīve. Daba. Astrofizika. Viss.

— Uldemīr, tu progresē!

Tā mēs mētājāmies vārdiem, bet pārējie ekipāžas locekļi klusi un uzmanīgi klausījās, un viņu sejas palika mierīgas.

— Jā, Bruņiniek, es progresēju. Taču atkārtoju vēlreiz: kas notiks, ja viņi tomēr atteiksies?

— M-m… Atceries, kaptein, ko darīja vecajos labajos laikos, ja valdība atteicās izpildīt ultimāta prasības?

— Centās izveidot jaunu valdību. — Es pasmīnēju.

— Tieši tā.

— Ar jebkuru metodi: valsts apvērsumu, pārvēlēšanām …

— Un ar revolūciju, kaptein, vai ne? Kāpēc tu kautrējies izrunāt šo vārdu?

— Es nemaz nekautrējos, Uve Jorgen. Tikai atceros revolūciju vēsturi un zinu, ka tās netop triju dienu laikā. Revolūcija ir daudzu cilvēku ilga un nopietna darba rezultāts noteiktos apstākļos. Turklāt — revolucionārā situācijā.

— Nezinu, man, kā pats saproti, to nemācīja.

— Tas, par ko tu domā, nav revolūcija.

— Sauc kā gribi: dumpis, nemieri, sacelšanās, pučs… Tā vai citādi, ja viņu valdība negribēs glābt savu tautu, nāksies šo valdību nomainīt.