Savam brālim sargs

— Klausies, — beidzot uzrunāju viņu pa jokam dusmīgā balsī, — kas tā par modi — klaiņot ar puišiem pa mežu?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Tas nav bīstami.

— Kāpēc?

— Nav nopietni.

— Vai ar mani ir nopietni?

Viņa brīdi klusēja, pēc tam, arī it kā jokojot, teica:

— Skaties — palaidīsi garām.

— Vai tevi?

— Mani.

— Anna .. ?

— Nevajag, — viņa atteica.

321

— Tātad — viss cauri?

11 — 2043

Nē, — viņa tūlīt pat atbildēja. — Man ar tevi ir interesanti.

— Tad jau., <

— Nē, tā nevajag.

Man nolaidās rokas. Pēc tam es viņai teicu:

— Vai zini, par tēvoci es nederu.

— Muļķis, — viņa atcirta.

— TOC \o "1-3" \h \z Es?

— Tu.

— A!

Pēc brīža es jautāju:

— Varbūt paskaidrosi man, kas notiek?

— Nekas. Tāpat vien.

— Kāpēc tad… — iesāku un tūlīt pat sapratu, ka par to kaut ko vaicāt patiešām ir muļķīgi.

— Labi, — es drūmi sacīju. — Vai paklaiņosim vēl?

— Jā.

Gājām tālāk.

— Tu pat nevari iedomāties, cik daudz bija darba.. s

— Es taču tev nevaicāju.

— Vai tiešām tu domā, ka es ,,.

— Es domāju, ka neesmu tev vajadzīga, — viņa auksti teica.

— Kā tu vari? ..,

— Vai tu nevarēji no turienes pat parunāt?

— Nevarēju. Nebija sakaru! Kutera nebija!

— Nē, varēji gan, — viņa spītīgi atbildēja.

Es neko vairs neteicu, jo viss bija pateikts. Pagājām vēl kādu gabalu.

— Vai neiesim atpakaļ? — es vaicāju. Viņa klusēdama pagriezās apkārt.

Tajā brīdī mēs izdzirdējām šāvienus tajā pusē, kur atradās posteņi.

* * *

Paskatījos un uz mirkli sastingu! pa stigu virzījās Jaudis. Viņi bija apbruņoti ar neizskatīgām, sma'gām šautenēm. Daži turēja rokās pīķus.

Domāt nebija laika. Satvēru Annu pie rokas.

*— Uz nometni! Ātrāk!

Skrējām, cik jaudas, atkāpjoties no pretinieka pārspēka. Nometnē jau visi bija kājās. Uve Jorgens tomēr bija paguvis puišiem šo to iemācīt, katrā ziņā viņi ātri ieņēma pozīcijas, un es pat teiktu, ka ar sajēgu. Sagatavoja ieročus kaujai. Taču visu automātu stobri bija notēmēti debesīs.

Uzbrucēji tagad tuvojās no visām pusēm īsiem pār- skrējieniem starp kokiem. Palika iespaids, ka esam aplenkti.

Izņēmu pistoli, ielaidu patronu stobrā un izstiepu

roku.

Cilvēki ar šautenēm tuvojās. Pagaidām tie atradās ap sešdesmit metru attālumā, bet es zināju, ka no manas pistoles var trāpīgi šaut ne tālāk par divdesmit pieciem, trīsdesmit metriem. Citādi tā būs patronu tērēšana. Gaidīju, lai ,tie pienāk tuvāk, un nesteigdamies izvēlējos mērķi.

Pienāca Anna. Apstājās. Parāvu viņu aiz rokas:

— Netēlo nekustīgu mērķi!

Viņa bez steigas nogūlās un ziņkārīgi apvaicājās:

— Ko jūs tagad darīsiet?

Patiešām — ko, es nodomāju.

īi*

323

Es te gulu svešas planētas smiltīs un gatavojos šaut uz cilvēkiem, kuri to apdzīvo. Uzskatīju, ka esmu atlidojis tos glābt, bet tagad gulu un gatavojos šaut uz tiem. Un nonāvēt. Jo tad, kad biju karavīrs, mani mā

cīja: jāšauj nevis garām, bet tieši mērķi. Ienaidnieks jānonāvē, citādi tas nonāvēs tevi.

Vai šie cilvēki bija mani ienaidnieki?

Es biju svešs viņiem, viņi — man.

Varbūt viņu vaina bija tā, ka viņi traucē mums viņus pašus izglābt?

Bet vai cilvēks jāglābj par jebkuru cenu — pat par viņa dzīvības cenu?

tai iet bojā pasaule, ja vien uzvar taisnība?

Vai tikai nav kaut kā citādi?

Viņi bija četrdesmit metru attālumā, kad es piecēlos.

Piecēlos, iebāzu pistoli kabatā un kādu pusminūti skatījos uz viņiem, bet viņi — uz mani. Viņi- neapstās jās, nepalēnināja gaitu.

• Atskatījos un mūsu puišu sejās ieraudzīju atvieglojumu. Vietējo puišu, nevis ekipāžas sejās. Tie gulēja mierīgi. Mūks bija nolicis automātu malā un, atbalstījis zodu plaukstās, it kā sauļojās, bet pārējie joprojām turēja Ieročus kaujas gatavībā.

Es gaidīju. Beidzot no uzbrucējiem nodalījās viens cilvēks un, vicinot virs galvas rokas, devās pie mums. Viņam nebija ieroča. Parlamentārietis, es sapratu. Tiesa, bez balta karoga. Bet kā gan tie varēja zināt, ka tādos gadījumos pienākas nest baltu karogu un, cik spēka, pūst taures?

— Dod šurp, — teicu Mūkam.

■—Ko? -

— Automātu.

Nepieceldamies viņš man to pasniedza. Uzmetu automātu uz muguras.

— Iešu tev līdz, — paziņoja Anna. Viņas sejā bija ziņkārība.

— Tikai pamēģini, — piedraudēju un devos pretī parlamentārietim,

Satikāmies netālu no mūsu pozīcijām.

— Klāj vaļā, — es viņam tīšām parupji teicu. — Ko tev vajag?

Viņš. tomēr manā uzrunā laikam neatrada nekā ap-, vainojoša.

— Jums jāpadodas, — viņš sacīja.

— Ak tā? — brīnījos.

— Jā, — parlamentārietis apstiprināja. — Vai proti karot? Tad skaties: mēs esam jūs aplenkuši. Jūs esat • zaudējuši. Tātad jums jāpadodas. Citas izejas taču nav?

— Kā to ņem, — es šaubījos.

Viņš apvilka ar roku loku, tad pacēla pirkstu:

— Tu taču redzi — mēs esam visapkārt jums. Tas ir aplenkums. Tādos gadījumos jāpadodas.

Nopūtos.