Savam brālim sargs

Ļoti priecājos, redzot mūsējos sveikus un veselus. Trūka tikai Annas. Jutu, kā saspringst nervi. Tomēr tas ne uz vienu citu neattiecās, un es piespiedu sevi uzdot jautājumus, uzklausīt atbildes un arī pats atbildēt — ne tikai tēlot, bet būt patiesi lietišķam un mērķtiecīgam kapteinim, kam, izņemot dienesta uzdevumus, viss pārējais ir vienaldzīgs. Pēc brīža es jutu, ka mani smacē niknums uz viņu. Labi, var jau apvainoties, var celt degunu gaisā, bet nedrīkst taču likt pieaugušam cilvēkam… Skuķis, es domāju, muļķa skuķis, nekā vēl no dzīves nezina… («Jā, Mūk, lai Roka vēl paliek kopā ar doktoru…») Kārtīgi nosukāt — to viņa pelnījusi ar savu uzvedību… («Diemžēl, Uve, tik spoži nemaz nav: tos cilvēkus būs grūti pārliecināt…») Galu galā, lai vaino pati sevi! («Redzu, ka esi paguvis izveidot pat karaspēka daļu. Kā pie jums, bruņiniekiem, tā- das_ apakšvienības sauca?») Lai vaino pati sevi. Galu galā, es esmu normāls un patstāvīgs cilvēks. Jau sen esmu pieradis pie domas par vientulību un lieliski iztikšu bez Annas, tā gan! («Georg, vai esi pārliecināts, ka viņiem patiešām bija automāti? Līdzīgi? Jā, tu jau neesi speciālists… Labi, Georg, nepārdzīvo, domāju, ka paši drīz visu ieraudzīsim, turklāt ļoti drīz.») Jā, iztikšu bez viņas! Tā ir pat labāk: patiešām, nevar tādā situācijā noņemties ar kaut kādu liriku! («Nikodim, vai varēsi mūs aizvest uz to vietu, to klajumu, kur dreb zeme? Jo raugi… Atcerējos traucējumus, kas man neļāva saistīties ar kuģi un ir jūtami arī pašlaik, un man rodas dažas hipotēzes.») Jā, bet viņa, kļuvusi vecāka, sapratīs, ka neviens viņu vairs nemīlēs tā, kā būtu mīlējis esl.Eh, lai rauj viņu galu galā jods! («Nē, Uve, viņi saka, ka Šuvalovs. aizvests uz galvaspilsētu, protams, ir labi, ka Piteks palicis tur…») Gana par to, aizmirsīsim. It kā nekad nebūtu bijis. Man taču jābūt savam pašlepnumam! («Starp citu, vai visi jaunieši atrodas šeit?»)

Šo pēdējo jautājumu es uzdevu pēc iespējas nevērī- gāk.

— Gandrīz. Daži devušies uz mežu sēņot. Arī ogu tiem sagribējies. Kamēr tevis nebija, ieradās vēl kādi piecpadsmit.

— īsta partizānu vienība. — Es pavīpsnāju. — Tātad uz .mežu?

— Nebaidies, kaptein. Esmu izlicis posteņus. Mūs nepārsteigs nesagatavotus.

— Tas ir labi, draugi. — Ar atvieglojumu sajutu, ka sāku nomierināties. Ja viņai patīk klaiņot pa mežu kopā ar velns zina ko un meklēt sēnes — tā ir viņas personīgā darīšana. Viņai savas rūpes, mums — savas. — Padomāsim ..,

Bija ko padomāt.

Pirmkārt — mums gatavojās uzbrukt. Mobilizāciju neizsludina tāpat vien. Vai nu tai ir morāli iebiedinoši jāiedarbojas uz hipotētisko pretinieku, vai arī cilvēki patiešām gatavojas karot. Pirmais bija izslēgts: mēs nebijām naidīgas lielvalstis, un tādā veidā mūs baidīt nebija jēgas. Atlika otrais: viņi gatavojās nopietni cīnīties — acīmredzot ar mums, jo vairāk nebija, ar ko. Tieši tas arī bija visinteresantākais.

— Pārdomāsim kopā. Ja viss. vērsts pret mums, un tā droši vien arī ir, tad kāpēc mēs piepeši esam izpelnījušies tādu uzmanību un ievērību?

— Kā — kāpēc? — brīnījās Uve Jorgens. — Tāpēc, ka mēs esam šeit.

— Tas ir prestiža jautājums, bet tāpēc vien nesāktu izdalīt ieročus.

— Mēs tomēr esam ielīduši, kur nevajag, un atraduši …

—• Tas tiesa. Bet padomājiet visi: vai viņi patiešām sāktu taisīt tik lielu troksni dēļ veca kuģa?

— Tu taču pats zini, ka viņi pauž uzskatus par izcelšanos …

— Jā, bet mēs neesam mēģinājuši tos apgāzt, mēs neejam uz ielas un nekliedzam, ka viņu senči nav dzimuši pudelē, bet ieradušies šurp ar kuģi…

— Tomēr, kaptein, viņi baidās, ka tas var notikt!

— Nē. Viņi nav muļķi un saprot: tiklīdz mēs iznāk- slm no meža un ieiesim pilsētās, mūs tūdaļ satvers. Viņi saprot, ka mūsu vienīgā iespēja saglabāt sevi ir palikt šeit.'

•— Kā tu zini, ka viņi tā domā?

Viņi taču ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņu saprātam ir tāda pati izcelsme, un tas iekārtots tāpat. Ja viņi būtu kaut kādi posmkāji… Taču viņi — tie esam mēs paši.

— Pieņemsim, ka tavos spriedumos ir zināma loģika, — Uve Jorgens atzina. — Tad kāpēc viņi patiešām gatavo savu karaspēku — kā tas pie viņiem var saukties, vai nacionālā gvarde, folksšturma vienības, vai tautas zemessardze?

«Ak, Uve, Uve,» es nodomāju. «Tu pavisam zaudē sirdsapziņu. Kļūsti nekaunīgs, mīļais Bruņiniek … Lai gan — kā tev būtu jābaidās? Vai manis? Mēs šeit esam vienādā stāvokli, un tikai gadījuma pēc es esmu kļuvis par kapteini. Iespējams, ka tu būtu pat labāks kapteinis, lai gan tas droši vien nenovestu pie labāka gala… Labi, Uve, lai tas viss pagaidām paliek starp mums — nejauksim mūsu strīdā pārējos.»

— Nosaukums jau nav galvenais. Kāpēc viņi to dara? Pagaidām varu iedomāties tikai to,.ka, paši to nezinādami, esam atklājuši kaut ko nozīmīgāku par vecā kuģa vraku, pat ja te būtu glabājies vesels ducis automātu. Starp citu, viņi par tiem nebija zinājuši, — tad ieroči šeit neatrastos.

Uldemīr, es piekrītu — viņi nezināja par ieročiem. Tātad mūsu rokās atrodas kaut kas svarīgs, žēl tikai, ka mums nav priekšstata par to, kas tas īsti ir.

—- Un mēs nezinām, kā tādu priekšstatu iegūt.