Savam brālim sargs

— Uve Jorgen, tu jau zini — kad mūsu puiši viņiem pūlējās šo to izskaidrot, tiem neticēja un tos nesaprata. Acīmredzot ar viņu zināšanu līmeni ir grūti saprast, bet vēl grūtāk — noticēt. Te būtu jāsāk no tālienes, tautai kļūtu skaidrs, no kā mēs baidāmies un kā vāi cenšamies. Vispirms viņi jāizglīto tā, lai viņi spētu s prast. Tam vajadzīgi gadi un gadu desmiti, kuru mum nav. Taču pat vienkāršam dumpim nepieciešams kaui kāds mērķis, lai cilvēki pēkšņi celtos un ietu. Nepieciešams cilvēkiem izprotams un tuvs mērķis… Vai mums ir tāds sauklis? Kā tu domā? Kā jūs visi domājat?

Brīdi mēs visi klusējām, tad Mūks nomurkšķēja:

— Ja tos varētu pievērst dievam …

— Izbeidz, — es teicu. — Tā nav godīga spēle.

— Visa mūsu spēle ir negodīga.

— Nē, jo mūsu patiesais mērķis ir cēls: mēs gribam viņus izglābt. Taču padomā par to: aizvedot ļaudis no šejienes, mēs viņus nogādāsim sabiedrībā, kur dieva ideja sen mirusi. Jaunajos apstākļos viņiem jau tāpat būs pietiekami daudz sveša un neierasta, kāpēc gan viņu likteni padarīt vēl smagāku?

Mūks paraustīja plecus:

— Cita ceļa es nezinu.

— Turklāt — vai viņi maz sapratīs tavu dieva ideju?

— To es nezinu, — viņš negribīgi atteica. — Tomēr ne jau uzreiz, ne uzreiz. Lai ticētu, cilvēkam ir jānonāk pie dziļas pārliecības …

•— Skaidrs,, tātad tas atkrīt. Kas vēl?

— Cilvēki visvieglāk pieņem jaunas idejas, kad tie ir badā un trūkumā, — domīgi teica Uve Jorgens. — Ne jau velti,..

Viņš nepabeidza, bet es sapratu, ko viņš bija domājis.

— Iespējams, Uve, ka tā ir. Taču viņi, cik mēs varam spriest, nav badā.

Bruņinieks izstiepa apakšlūpu.

— Grūti noorganizēt pārpilnību. Bet badu… Maize i Odz degt.

. Mūks sažņaudza smagās dūres.

1 — Es jums gan dedzināšu! — viņš sacīja tādā balsī, it kā to kāds būtu sagrābis aiz rīkles. — Visiem galvas sašķaidīšu!

Viņš nejokoja — to visi uzreiz saprata. «Ak,» es nodomāju, «mūsu elastīgā, draudzīgā ekipāža! Labi vēl, ka nav neviena no malas …»

— Labi, Nikodim, — nomierinoši sacīju. — Tas taču bija joks. Neviens netaisās …

— Joks! — Mūks nikni noteica. — īsts lielceļa laupītāja joks!

Georgs bilda:

— Nezinu, kāpēc jūs to visu gribat darīt. Daudz lieka. Var vienkāršāk. Kas gribēs — tos aizvest. Kas negribēs — atstāt. Vai izkaut. Lai neatrunā pārējos.

Viņš to pateica pilnīgi mierīgi. *

— Vai tu domā, ka izkaut ir tik vienkārši? — es vaicāju.

— Ļoti vienkārši, — viņš pamāja.

— Un tu pēc tam varēsi mierīgi gulēt? Viņš sacīja:

— Ja vien pirms miega nebūšu ēdis pārāk daudz gaļas.

«Cilvēces rītausma,» es nodomāju. «Jaukā Hellāda, saviesīgie dievi. Un vispār — zelta laikmets.»

— Heil Hellāda! — uzsauca Uve Jorgens un, samie- dzis acis, pavērās manī, kā es reaģēšu uz viņa erudīciju.

Bet es to palaidu gar ausīm, man pašlaik bija svarīgāki jautājumi.

— Nepārēdies, — it kā pa jokam devu spartietim padomu, lai gan jutos ļoti nelāgi. Starp citu, nebija jēgas uz viņu apvainoties, jo vairāk — sašust.yļņ§ būtu visus iznīcinājis — tāda bija viņa laikmeta' t^a; kaut arī tagad viņam iemācīts lasīt galaktiskās k&tes un precīzi aizvadīt kuģi, kur nepieciešams, viņš Lv pārmainījies. Pat mūsdienu zinātnes virsotņu apguv» nedara cilvēku humānāku, un tas bija zināms jau se* pirms manis.

— Labi, kaptein, — Uve Jorgens noteica. — Neskumsti, labākie lēmumi vienmēr rodas ekspromta veidā. Protams, ja pirms tam par tiem kārtīgi padomā. Vai mēs beidzām?

— Pagaidi, — es sacīju. — Ne velti biju mežā. Varbūt mums noderēs tas, ko tur redzēju, lai gan pašlaik vēl nezinu, tieši kā. Tur ir citas civilizācijas pēdas. Arī mūsējās, no Zemes — tās pašas ekspedīcijas pēcteču pēdas.

— Nav izdzīvojuši?

— Iznīcināti.

— Vai bijis karš? — Georgs kļuva uzmanīgs.

—• Drīzāk uzbrukums no slēpņa.

— Mēs uzmanīgi klausāmies, — teica Bruņinieks. .

Izstāstīju viņiem, ko zināju.

— Tā, — Georgs tad sacīja. — Pašlaik viņi nemāk vai negrib nonāvēt, bet agrāk acīmredzot ir mācējuši. Tikai kas mums par daļu?

Mūks bargā balsī lēni noteica:

— Tie tiks piemeklēti par saviem grēkiem līdz septītajai' paaudzei, pat līdz septiņreiz septītajai!

— Vai nesaprotat? — Bruņinieks vaicāja. — Kaptein, tev rokās visi trumpja dūži! Ko te vairs domāt!

— Tu zini, ka es zoli nespēlēju, — atbildēju.

Uve Jorgens saviebās.

—■ Tu žēlojies, ka tev nav ar ko sacelt cilvēkus, —

viņš atgādināja. — Viņi šeit ir tik kārtīgi… Tādā gadījumā, vai gan ir vēl labāks iemesls, lai gāztu valdību?

Derīga doma, — atbildēju — un noriju visu to, ko gribēju piebilst.

Jo no meža iznāca sēņotāji, un viņu vidū bija Anna, par kuru jau biju nolēmis, ka viss cauri, lai dzīvo, kā zina. Taču, viņu ieraugot, man uzreiz aizrāvās elpa un es tūlīt sapratu, ka visi mani spriedumi ir tīrās muļķības, ka pat ar visstingrāko loģiku nevar nogalināt mīlestību, tāpat kā ar visstingrāko loģiku to nevar izraisīt.

— Labi, beidzam, — es pateicu, piecēlos un gāju viņai pretī. ,

* * *