Savam brālim sargs

— Mēs par to esam domājuši. Teikšu, ka mēs visi būtu ļoti laimīgi, ja pie mums patiešām atlidotu kuģis no Zemes cilvēces, kura reiz rīkoja ekspedīciju uz mūsu planētu. Būtu laimīgi, jo mēs no atlidojušajiem varētu gaidīt vienīgi palīdzību, neko citu. Kādēļ tad Zeme sūtītu kuģi, ja ne tādēļ, lai palīdzētu mums, to cilvēku pēctečiem, kurus viņa reiz raidījusi šurp? Nemaz nešaubos, ka mūsu programma uz Zemes tiek pētīta ne mazāk uzmanīgi kā šeit. Nešaubos, ka īstajā brīdī Zeme atnāks — un palīdzēs. Nezinu — kā, to viņi .paši labāk zina. Ja nu tas nenotiks, kā nav noticis līdz šim… — Sargātājs brīdi klusēja, pārlaida ar plaukstu pār seju, tad tikpat klusu turpināja: — Ja tā nebūs, tas nozīmē, ka uz Zemes kaut kas noticis, kaut kas slikts, — un tad mēs ekspedīciju no turienes nesagaidīsim. Nē, es nedomāju, ka mūsu astronomu ievērotais kuģis pieder Zemei, pārāk daudz argumentu ir pret to un neviena — par. Tas liecina tikai par labu nepieciešamībai ātrāk tikt galā ar Mežu un visu, kas apdraud Līmeni. Kas attiecas uz kuģi, tad, pat ja tas nolaidīsies, diez vai tā ekipāža — protams, ja tāda ir — varēs nodibināt kādus kontaktus ar mūsu planētas iedzīvotājiem. Nedomāju, ka kontaktu nodibināšana ar citu civilizāciju pārstāvjiem būtu tik vienkārša un kuram katram iespējama. Gluži otrādi, es domāju, ka citas planētas iemītnieku ierašanās palīdzēs mums apvienot ne tikai tos, kuri ievēro Līmeni, bet arī tos, kuri tam nepiekrīt. Iekšējās pretrunas un strīdi parasti aizmirstas, ja rodas kādi draudi, patiesi vai iedomāti, no ārpuses.

r*r Ne vienmēr, — Laika Sargātājs iebilda.

— Pacentīsimies, lai notiktu tieši tā. Domāju, ka nedrīkstam kavēties. Laiks izbeigt visu, kas notiek mežā. Cilvēki, kas tajā slēpjas, varēs daudz palīdzēt tiem, kuri pašlaik ir nodarbināti Karstajās Smiltīs. Mēs tikai iegūsim.

Visi atkal apklusa.

— Mežs… — domīgi noteica Pārtikas Sargātājs.

— Rīkotājs man sacīja, ka atvesti vēl kaut kādi priekšmeti, ko izgatavojuši Līmeņa pārkāpēji. Apģērbs un vēl…

— Kādā brīvā brīdī aplūkosim, — Vecākais pamāja.

— Tikai nezinu, kad mums tagad tāds būs — brīvs brīdis… Vai gan mēs paši nezinām, ka jau šodien varētu izgatavot daudz ko no tā, kas ir aizliegts… Bet vai mums ir cita izeja? Vai tad varam, pārkāpjot programmu, mesties nezināmajā? Nē, mēs gaidīsim signālu. Pašlaik mums jārisina praktiski jautājumi. Mūsu turpmākajā rīcībā jāieplāno divi posmi. Vispirms jāiztīra vecā kuģa rajons. Kā mums ziņo, tur apmetušies kaut kādi cilvēki. Tie jāpadzen no turienes. Vislabāk tos uzreiz nosūtīt uz Smiltīm. Bet pēc tam — uz mežu.

— Tomēr es baidos… — nomurmināja Laika Sargātājs.

— Nē, — Vecakais pārliecināti sacīja. — Uz mūsu planētas gadsimtiem ilgi nav lijušas asinis, tas nenotiks arī šoreiz. Vai jūs varat iedomāties, ka jel kāds mūsu planētas iedzīvotājs gribētu izliet asinis?

Neviens neatbildēja. Pēc tam Saules Sargātājs teica:

— Laiks skatīties saulē.

— Jā, — Vecākais Sargātājs piebalsoja. — Ejam.

Viņi devās uz izeju.

SEŠPADSMITA NODAĻA

Man likās, ka esmu nolaidies militārā nometnē. Automāti stāvēja kārtīgā piramīdā, un ap to staigāja dieni- nieks. Bija izveidoti precīzi celiņi, kas savienoja teltis ar apbedīto kuģi, tie bija attīrīti no skujām un velēnas. Mūsu ieņemtās teritorijas vidū bija ierakta kārts, un tajā jau plīvoja karogs. Ieskatījos un atviegloti nopūtos: tas bija ekspedīcijas karogs, nevis kāds, cits. Arī par to paldies, Uve Jorgen, — es nodomāju.