Savam brālim sargs

Averovs uzmanīgi pavērās indiānī un noticēja, ka tie nav tukši draudi. Zinātniekam kļuva baigi.;

— Vai tu labi saprati mani?

— Jā, Roka.

Indiānis piecēlās un nedzirdami izgāja ārā, salonā palika tikai tabakas smarža.

Divpadsmito reizi atvērās un aizvērās durvis, tas nozīmēja, ka atnācis pēdējais no tiem, ko gaidīja, pēdējais no Sargātājiem. Viņi vilcinājās. Vecākais Līmeņa Sargātājs sēdēja savā vietā, nogrimis dziļās pārdomās, un pagāja vairākas minūtes, līdz viņš pacēla galvu un pamirkšķināja acis, kā mostoties no miega. Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, nolaida acis, tad atkal pacēla.

— Mēs pārdzīvojam grūtu laiku, — viņš klusu sacīja, it kā viņam nemaz nerūpētu, vai kāds viņu dzirdēs vai ne. — Mums zināms, ka nav pareizāka par mūsu izvēlēto ceļu, bet varbūt aprēķinos iezagusies kļūda … Varbūt mūsu sabiedrības briedums, laiks pāriet uz nākamo, augstāku attīstības pakāpi pienāk ātrāk, nekā bija domāts, pienāk, kad mēs vēl pārejai neesam gatavi? Uz mežu aiziet vairāk cilvēku, nekā tam jābūt. Līdz šim viņu aiziešanai nelikām šķēršļus, jo zinājām, ka mežā aiziet tie, kuri apveltīti ar lielāku iniciatīvu, spējīgākie, citiem vārdiem — tie, kuri pirmie sāks realizēt jauno Līmeni, kad tam pienāks laiks, kad varēsim dot nepieciešamo enerģiju. Tagad mums nopietni jādomā par nepieciešamību apturēt migrāciju, jo aprēķini rāda, ka process progresē ģeometriski un mēs varam nepagūt. Mēs visi pietiekami labi izprotam situāciju, un diez vai ir nepieciešams runāt par sekām. Tās būs katastrofiskas. Viss gadsimtos paveiktais būs bijis veltīgs. Es mobilizēju pilsoņus. Citas izejas neredzu.

Viņš apklusa. Pauze ieilga. Sargātāji vairījās skatīties cits citam acīs. Laika Sargātājs sāka klepot. Visi pacietīgi gaidīja, līdz viņš izkleposies. Tad viņš teica:

— Tas, kas notiek, ir dabiski. Neaizmirstiet, ka mēs visi esam pirmā paaudze — gan mirušie, gan dzīvie, arī tie, kuri vēl nav parādījušies pasaulē… Pirmā paaudze. Mēs neesam deģenerējušies. Neesam noguruši. Mūsu dzīslās rit svaigā Zemes asins. Atmiņa dzīvo mūsos. Jā, mēs varam dzīvot, tikai pateicoties Līmenim, taču iekšēji ikviens planētas iedzīvotājs ir pret to. Lai arī neapzināti. Mūsu radošais potenciāls ir milzīgs. Cik ilgi to var mākslīgi aizkavēt? Sprādziens ir neizbēgams. Es zinu labāk nekā pārējie, jo pagātne ir mana joma, — tādos gadījumos iet bojā ne tikai tas vien, ko var upurēt. Iet bojā daudz kas. Iet bojā viss. Vai neesam aizgājuši pārlieku tālu Līmeņa sargāšanā?

— Nē, — Vecākais nepiekrita. — Jūs zināt, uz ko balstās Līmenis. Zināt, ka nedrīkstam neko uzsākt, kamēr nav signāla. Līdz šim esam stingri ievērojuši programmu. Un neesam^ aizgājuši bojā, bet gluži otrādi. Es neredzu cita ceļa arī nākotnē.

Viņi atkal brīdi klusēja.

— Ieklausieties, — Trauka Sargātājs teica.

Viņi ieklausījās. Smagajos, baltajos aizkaros viegli šalca vējiņš, iekšpagalmā maigi un ritmiski burzguļoja strūklaka, kaut kur skanīgi smējās bērni.

— Brīnišķīgi, vai nav tiesa? — Trauka Sargātājs vaicāja.

— Tas ir brīnišķīgi, — Vecākais Sargātājs piebalsoja, un pārējie pamāja.

— Mēs mākam novērtēt sķaisto, — atkal ierunājās Laika Sargātājs. — Taču ja tiek mobilizēti pilsoņi.., Vai atceraties pirmo sagrauto pilsētu? Pirmās asinis, kas tika izlietas uz mūsu planētas?

— Mēs visi atceramies mūsu vēsturi, — nosacīja Vecākais Sargātājs. — Tas bija pirmais nopietnais mēģinājums novirzīties no programmas. Pārkāpt Līmeni. Neņemt vērā aprēķinus. Kurš no mums gan atteiktos no dzīves Zemes līmenī? Tomēr tas nav iespējams pat tagad, ko tad runāt par pagājušiem laikiem.

— Atgādināju pagātni tāpēc, — Laika Sargātājs atbildēja, — ka baidos: arī tagad līs asinis. Es to negribu.

— To negrib neviens, — teica Pārtikas Sargātājs.

— Neviens, — Vecākais apstiprināja. — Tāpēc es izsludināju pilsoņu mobilizāciju. Mēs vairs nedrīkstam atļaut mežam eksistēt patstāvīgi. Ne tāpēc, ka mēs baidītos. Mums skaidrs, ka viņi netiks galā. Viņi nepanāks attīstību, bet otrādi. Un mums nāksies viņus glābt. Ja atļautu, viņu īsā laikā savairotos vairāk, nekā drīkst. Tad Līmenis neizturētu. Pašlaik vēl var iztikt bez asinīm. Esmu pārliecināts, ka iztiksim. Taču ja procesu nepārtrauks tūlīt…

— Jābūt ļoti uzmanīgiem, — piebilda Saules Sargātājs, ar pirkstiem masējot plakstiņus; viņa acis bija iekaisušās. — Neaizmirstiet galveno: Saule ir un paliek Saule, un jūs zināt, ko tā prasa.

Visi piekrītoši pamāja.

— Jau divas dienas mums zināms, — Saules Sargātājs turpināja, — ka orbītā ap mūsu planētu atrodas laikam kosmiskais kuģis. Līdz šim brīdim neko neesam uzsākuši… Bet ja nu kuģis nosēdīsies… Mēs esam aizlieguši apmesties uz dzīvi blakus tai vietai, kur nolaidās ekspedīcijas kuģis, no kura sākāmies mēs. Taču iedomājieties, ka rīt kaut kur šeit atradīsies nevis vecais, sarūsējušais, nekam nederīgais kuģis, bet jauns, reāls, tikko kā atlidojis no Zemes… Kā iedvesmosies visi, kas aizgājuši mežā vai gatavojas to darīti Kādu triecienu saņems Līmenis, kuru mēs esam aicināti sargāt! Kā…

Pacēlis roku, Vecākais Sargātājs viņu pārtrauca: