Savam brālim sargs

— Jā, es dzirdu. Lai tikai Viņš parādās šeit. Lai tikai parādās! Viņam būs slikti! Ļoti, ļoti slikti!

Uve Jorgens pavīpsnāja.

— Anna, droši vien viņš nevarēja ierasties. Tu taču nedomā, ka viņš kopā ar kādu citu …

— Kas man par daļu, ar ko viņš kopā! Es tūlīt pateikšu, ka vairs negribu viņu redzēt!

Bruņinieks ieskatījās ciešāk.

— Nē, tas nav viņš, Anna. Tas ir lielais kuteris. Georgs un Piteks.

Meitene klusēdama nolaida rokas un lēni atgriezās pie ugunskura. *

— Jā, — Uve Jorgens noteica, — Tuvākajā nākotnē es negribētu atrasties viņa vietā.

Mūks pakratīja bārdu.

— Nē, Bruņiniek. Viņiem jāsabaras un jāizlīgst, lai viņi vairs nebaidītos viens otram pieskarties.

— Kā tu to zini, mūks būdams? …

— Tieši mūki jau labāk zina. Vairāk domā.

Viņi lūkojās uz tuvojošos kuteri.

— Pie pults ir Georgs, — Uve Jorgens secināja. — Viņa maniere.

— Lai nu viss laimīgi beigtos. Ar dievpalīgu.

Kuteris piebremzēja un viegli nolaidās.

* * *

— Sveiks, Georg. Mēs jau sākām uztraukties. Kur tad Piteks? Kas jauns?

— Piteks palika novērot, gaidīt Šuvalovu. Es aizkavējos, lai pafotografētu no augšas. Tagad mums ir karte. Jaunumu daudz. Vai kapteinis šeit?

— Nē, aizlidoja tajā pašā dienā.

—- Zēl, ka viņa nav. Nāksies runāt divreiz.

— Izklāsti galvenajos vilcienos.

— Galvenie jaunumi ir divi. Piteks bija Sargātāju mītnē. Tur ir elektrība un elektronika. Enerģijas avots nav zināms.

— Tā!

— Un otrais, — Georgs piebilda, — valstī mobilizācija.

— Vai tu rel

— Es pa ceļam pabiju divās pilsētās. Pulcina ļaudis un dala ieročus.

— Vai stopus?

— Nē, Uve Jorgen. Es nezinu, kā tos sauc.Ar ko lai salīdzina. * g

Viņš palūkojās apkārt, un viņa skatiens pievērsās automātam, kas gulēja blakus Uvem Jorgenam.

— Atgādina šo te. Kas tas ir?

Uve Jorgens pēc brīža pavīpsnāja.

— Nekas īpašs, Georg. Ļoti veiksmīga ierīce sarunām zemākajā līmenī. Ja toreiz, kad bijāt trīs simti pret veselu karaspēku, jums būtu bijuši šie ieroči, tad droši vien jūs būtu pierunājuši tos nelīst Termopilās.

— Jā, — Georgs atteica. — Taču toreiz Termopilās mēs tomēr bijām trīs simti.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Ka pašlaik, ja skaita nopietni, mēs esam septiņi. Tikai septiņi.

— Nekas, mēs arī mākam kauties. — Uve Jorgens sacīja. — Tā būs vienlīdzīga spēle. Jo interesantāk dzīvot!

— Jo interesantāk mirt, — spartietis mierīgi piebilda.

* * *

Pēc pusnakts salonā, kā vienmēr nedzirdamiem soļiem, ienāca Roka. Pēc sava ieraduma apsēdās tieši uz grīdas, uz mīkstā paklājiņa. Brīdi klusēja. Averovs slēpa skatienu. Indiānis sacīja:

— Kāpēc tu to izdarīji, doktor?

— Es … Par ko tu runā?

— Doktor, neizliecies. Tu zini.

— Jā… Baterijām vairs nav nepieciešams pilns lādiņš. Jo, redzi, ir tā, ka briesmas mazinājušās.

— Nē. Tā nav.

— Kā gan tu vari par to spriest? .»t

— Tu skaties saules sejā, bet Roka — tavējā.

— Ak tā? Un ko tad tu tur redzi?

— Tava seja nav priecīga. Un tu dziedi šo dziesmiņu. Tu to dziedi tad, kad nav pārāk slikti, bet nav arī nekā laba.

— Tiešām? Nebiju ievērojis. Patiesi, man vēl šis tas nav skaidrs, tomēr …

Averovs apklusa.

— Roka, klausies, vai tev ir nācies nogalināt cilvēkus?

— Roka bija karavīrs, nevis sieviete.

— Ko tu tad izjuti?

— Prieku. Tie bija ienaidnieki.

— Bet tie taču bija cilvēki!

— Kas tas ir — cilvēki? Nav cilvēku vispār. Ir savējie un svešie. Ir draugi un ienaidnieki.

— Tā uzskatījāt jūs.

— Un tu?

— Tu zini. Cilvēks vienmēr ir cilvēks, un to nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt.

— Tā uzskata vāji cilvēki. Nogalināt nevajag, kad tas nav nepieciešams.

— Tu taču zini, kas notiks, ja nāksies ieslēgt aparatūru?

— Saule nodzisīs.

— Un tad?

— Vai cilvēki uz planētas ies bojā?

— Jā, pilnīgi visi.

— Roka to saprot.

— Vai tev nav viņu žēl?

Roka padomāja.

— Tā nav mana cilts. Pašlaik mana cilts ir šeit. Tur — Tveša.

— Bet viņi taču nedara tev nekā sliktai

Indiānis ievilka un izpūta dūmus.

— - Man nav naida uz viņiem. Bet kas man par daļu?

— Roka, tu taču nodzīvoji diezgan ilgi pie mums uz Zemes. Vai tiešām tu nesaprati, ka mums mūsu cilts ir visi cilvēki, lai kur arī tie atrastos?

— Doktor, ko tu gribi no Rokas?

— Tikai vienu. Lai tu rīkotos tā tikai visārkārtējākā gadījumā, yisārkārtējākā.

— Ko es varu izdarīt, ja tu esi izlādējis baterijas?

— Pašlaik briesmas nedraud.

Indiānis brīdi klusēja.

— Kad nācu pie tevis, — viņš lēni sacīja, — es zināju, ko tu jautāsi, un zināju, ko es atbildēšu. Tagad jautāšu es. Saki: vai tu baidies, ka nevarēsi to izdarīt?

— Es, vispār … Nezinu. Nezinu!

— Arī es domāju, ka nezini. Tāpēc pie aparatūras vairs klāt neiesi. Tāpat pie baterijām ne. Es tās ieslēdzu, lai uzlādētu. Atslēgas ir un būs pie manis. Un es ieslēgšu aparatūru, kad sapratīšu, ka tas nepieciešams. Bet tu novēro.

Viņš cieši palūkojās Averovā.

— Doktor, vai zini, ko pie mums darīja ar gļēvuļiem?

— Laikam … Varbūt esmu dzirdējis. Vai lasījis.

— Tos nogalināja. Uzreiz. Bet ar nodevējiem?

— Ko?

— Tos arī nogalināja. Taču ne uzreiz. Lēni. Vai saprati?

— Jā, Roka.

— Tad turpini novērot. Un zini, ka es lasu tavā sejā ne sliktāk kā tu savos mēraparātos. Tāpēc nemaz nemēģini iztēlot to, kā nav. Jo tad es tevi nogalināšu lēni.