Savam brālim sargs

Tas nav labi. Bērni ir dieva dāvana — viņš ierasti un sirsnīgi nodomāja.

Tālāk ciemati kļuva retāki. Arī druvas vairs nesekoja cita citai, tām pa vidu iespraucās gari neskartas zemes ķīļi. Parādījās vairāk koku. Izbiedēti, augstu palēkdamies, bēga prom zaķiem līdzīgi zvēriņi.

Josla veda aizvien tālāk un tālāk… Iekveldināja ziņkāri. Mūks skubināja zirgu. Tiesa, ar mēru: taupīja. Tas viņam nebija jāmāca.

Bija iededzis kā senos laikos vasarā uz laukiem pirms iestāšanās klosterī. Pierada. Un pārstāja kautrēties no savām kājām — kailām un spalvainām kā pašam velnam. Sākumā gan kautrējās. Bet te tas nebija nekas nosodāms.

Pats nemaz nemanīja, kā iejāja mežā. Tikai reiz apstājās, nokāpa no zirga un apskatījās — bet visapkārt jau koki, arī aizmugurē, mežmalu vairs ne saredzēt.

Nesamulsa — ja vajadzēs, josla izvedīs arī atpakaļ. Pagaidām jāsim tālāk.

Katram gadījumam viņš tomēr apgādājās ar rungu. Ja nu patrāpās, nedod dievs, zvērs vai ļauns cilvēks (laupītāju iespējai gan vairs neticēja)… Nolika rungu šķērsām pār segliem.

Neviena nebija. Viss mierīgi.

Vakarā sakūra mazu ugunskuru. Sildījās. Dzēra karstu ūdeni, piebēris tam klāt no kuģa krājumiem paņemto pulveri, kas vairo spēkus. Nopūtās: labprāt padzertos kvasu. Nav to dzēris jau daudz, daudz gadu. Šie cilvēki kvasu nepazina. Tiesa, vēl kapteinis atcerējās: jā, ir bijusi tāda die^a dāvana. Maizes kvass. īsts.

Pirms miega iztēlojās, kā sēž kuģī pie skaitļotāja vai analizatora. Runājas pie sevis ar mašīnu, spiež taustiņus, iepriekš pārbaudījis, ievada programmu. Kamēr mašīna dūc kā bite stropā, pats, acis aizvēris, saspringst, it kā līdzētu zirgam vezumu izvilkt no grambām.

Viegla un smalki izdomāta nodarbe. Dievs godu parādījis. Cita pasaule. Skaitļi dzīvo, mīl cits citu, skaišas, satiekas, izšķiras, reizēm pilnu krūti iet cits citam virsū. Mirst un augšāmceļas, dievs piedod. Jautri un darbīgi dzīvo skaitļi. Bet viņš tos novēro un vajadzības gadījumā palīdz. Cik in-te-re-san-tiT

No rīta viegli uzmodās, piepildīja blašķi un atkal devās tālāk pa mežu — līdz nākamajai upei.

Tā jāja pa mežu četras dienas.

Pēkšņi stiga izbeidzās.

291

Tā izveda plašā precīzas apļa formas laukumā un beidzās.

10*

Tas nozīmēja, ka Mūka ceļš ir galā. Tikai kas te ir?

Viņš nokāpa no zirga.

Zeme šeit bija silta. Kā ugunskura vietā, kad ogles izrušinātas uz visām pusēm, lai varētu gulēt siltumā.

Mūks izbrīnā nogrozīja galvu.

Apgāja apkārt meža laukumam. Šeit kādreiz acīmredzot bija sākusies vēl viena stiga. Taču tā nav kopta — ir aizaugusi. Mežā tas notiek ātri. Un tomēr to varēja viegli atšķirt, koki bija jaunāki, nevis tādi simtgadīgi kā visapkārt.

Ko tas īsti nozīmēja — gan stiga, gan siltā zeme?

Mūks palaida zirgu ganīties un sāka staigāt pa kla- jumiņu, nevis tāpat vien, bet lokiem, pamazām aizvien vairāk tuvojoties vidum. Sistemātiski. Ienāca tāds vārds prātā, lai gan bija jau sācis pavisam aizmirst mašīnas vārdus.

Atrada vietu, kur zeme it kā tikko manāmi drebēja.

Nogūlās, attīrīja mazu laukumiņu no zāles, piespieda ausi.

Dūc. Klusi, apslēpti dūc.

Mūks brīdi sēdēja, nogrimis domās.

Viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar zemnieku dzīvi. Tur, ja kaut kas dūca, tas bija kas vienkāršs. Bites. Vai vēl kas cits. Kad dūc uz kuģa — uzreiz pat nevar aptvert. Gan skaitļotājs dūc strādājot, gan inženierim Lokanajai Rokai (tfu tu, kāds vārds!) dažkārt aparāti dūc, un zinātniekiem augšā… Arī šeit tāpat: dūc, taču nav saprotams, kas.

Tāpēc Mūks nolēma nerakt un vispār te neko neaiz- tikt un netraucēt. Viņam tikai viss jāizstāsta, tad jau citi izlems.

Piepeši sāka vēl klaudzēt.

Pacēlis galvu, viņš ieklausījās.

Klaudzoņa nāca no tālienes, tā neskanēja pazemē. It, kā būtu sapulcējies milzums dzeņu, rudo putnu, un kaltu ar knābjiem cits pār citu — kurš ātrāk.

Mūks, noliecis galvu, domāja. Tad piecēlās, apsegloja zirgu. Un devās tālāk — turp, kur klaudzēja.

* * *

Dzeņi klaudzināja tā, ka miza strēmelēm lidoja uz visām pusēm. Šāva īsām kārtām. Pa trim — piecām patronām. Tiklīdz nospied gaili, tūlīt pat atlaid. Bet jāmērķē precīzi.

— Mērķēt! — Uve Jorgens, sažņaudzis dūres, kliedza. — Kur jūs šaujat? Vai jums putni traucē? Gaisā nav jāšauj! Bija komanda — jostas vietas augstumā! Metru virs zemes. Vai sapratāt?

Puiši šāva ar baudu un vispār ciešami, tikai nepavisam negribēja saprast, ka ieroči domāti ne jau šaušanai uz kokiem. Uz cilvēkiem! Un ne tāpēc, lai pabaidītu, bet tāpēc, lai iznīcinātu pretinieka spēkus. Dzīvos spēkus.

Dažkārt Uvem Jorgenam pilnīgi nolaidās rokas. Kā lai ieskaidro tik vienkāršas lietas, par kurām pat nevar saprast, ko tur īsti lai skaidro.

— Saprotiet taču, — klusā, pārliecinošā balsī viņš stāstīja puišiem. — Ko nozīmē — uz cilvēkiem? Jums pretī būs nevis cilvēki, bet karavīri. Ja jūs nenogalināsiet yiņus, tad viņi nogalinās jūs …

Vēl galīgi zaļie puiši pieklājīgi klausījās, taču it kā pie sevis smaidīja, neticīgi un ar iekšēju pārākumu.

— Kāpēc jūs negribat saprast…

Viņi saskatījās. Viens no viņiem atbildēja:

— Nē jau, mēs visu saprotam. Tikai kur radīsies tie, kas gribēs mūs nogalināt?

— Vai tad šeit jums neuzbruka?