Savam brālim sargs

Pa to laiku, kamēr Šuvalovs atradās arestā, viņa noziegumu saraksts bija kļuvis ļoti iespaidīgs. Bija sīkumi, kurus varēja arī neņemt vērā, piemēram, tas, ka viņš, cenšoties izvairīties no soda, izlicies par vājprātīgu, vai arī tas, ka viņš atradies aizliegtajā pilsētā. Taču bija trīs visai svarīgi noziegumi. Pirmais no tiem bija nopietns mēģinājums pārkāpt Līmeni: apģērbs, nesaprotami aparāti, sarunas. Otrais — slepkavības mēģinājums. Ja cilvēks būtu nogalināts, vainīgais vēl varētu pierādīt, ka nelaime notikusi nejauši, bet tagad cietušais liecināja, ka viņam uzbrukts ar nodomu. Trešais nopietnais noziegums, kurā Šuvalovs atzinās pats bez jebkādas tincināšanas (tas, protams, varēja sodu mīkstināt, gan ne pārāk lielā mērā), — viņš kopā ar personu, kas vēl nebija zināma, ir pārkāpis likumu par iedzīvotāju pieauguma regulēšanu. Spriežot pēc visa, tas noticis jau diezgan sen, taču šim noziegumam nebija noilguma un tas šodien bija jāsoda ne mazāk bargi kā nozieguma dienā. Tiesnesis nemaz nebija gatavojies ziņot par trešo noziegumu, bet kaut kā iznāca, ka viņš tomēr paziņoja.

Tagad nu vajadzēja izlemt: vai procesa pamatā likt Līmeņa pārkāpumu — tad apsūdzību uzturētu Līmeņa sargāšanas sapulce —, vai arī par galveno noziegumu uzskatīt slepkavības mēģinājumu — tad lieta virzītos pa gluži citiem kanāliem un pavisam pie citiem cilvēkiem. Pirmajā gadījumā tā noteikti nokļūtu līdz kādam no Sargātājiem, otrajā visdrīzāk — ne. Starp tiesnešiem sākās diskusija, kas ilga visu dienu. Būtībā strīdējās par to, ka, lai gan Līmeņa pārkāpums ir daudz bīstamāks noziegums, toties slepkavības mēģinājums — sensacionālāks (nekas tāds sen jau nebija noticis), un notikušo nevarēja slēpt, ko neviens arī netaisījās darīt. Iedzīvotāji zināja'par šo notikumu, tāpēc bija nepieciešama tiesa un spriedums.

Pēc karstiem strīdiem speciālisti vienojās, ka procesa pamatā būs slepkavības mēģinājums, bet pārējais to tikai papildinās. Tas nozīmēja, ja arī kāds no Sargātājiem iepazīsies ar lietu, tad ne ātrāk, kā izskatot apžēlošanas lūgumu.

Lai gan likumā nebija paredzēts nāvessods kā tāds, šajā gadījumā nevarēja aprobežoties tikai ar nosūtīšanu uz Karstajām Smiltīm. Runa varēja būt vienīgi par noziedznieka nosūtīšanu pie paša ekvatora. Cilvēkam Šuvalova gados tas bija līdzvērtīgs nāves spriedumam, visi to zināja un žēloja viņu, taču likums bija jāievēro.

Tātad Šuvalovam virs galvas sabiezēja nopietni mākoņi. Viņam par to nekādu aizdomu nebija, un, mazliet panervozējis dēļ neizprotamās un nepatīkamās kavēšanās, viņš saņēmās un sāka 'atkal prātot par Otrās Dāla planētas kultūras dīvaino sākumu un iespējamo bēdīgo galu.

* * *

. Mūks jāja tālāk, cenšoties turēties pie neapstrādātās zemes joslas, Viņš virzījās nevis uz to pusi, kur jāatrodas galvaspilsētai, bet uz pretējo, uz mežu — ja vien josla galu galā patiešām veda uz mežu.:

Rudzu lauki mainījās ar auzu sējumiem, bija ari mieži, dažuviet veselām desetīnām pletās augļu dārzi. Gadījās plašu pļavu ieskautas upes. Mūks dzēra dzidro ūdeni, krekšķēja, ar piedurkni noslaucīja muti, priecīgi nopūtās.

Svētlaime, ak kungs, svētlaime. Nav cita vārda.

Kā iepriekš gāja iekšā mājās.

— … Kad ražu novācat, cik tad atstājat sev, cik atdodat?

— To pateiks. Pateiks, cik mums nepieciešams.

— Vai tad paši nezināt?

— Par to mums nav jādomā. Pateiks.

— Vai jūs nemāna? Vai pietiek?

— Māna? Kā?

To viņi nesaprata.

•— Vai līdz jaunai ražai iztiksiet?

— Kā tad? '

Tas bija savādi: nemāna, atstāj tik, cik nepieciešams.

— Vai par pārējo jums maksā?

— Maksā? — ļaudis brīnījās: pieaudzis vīrietis nesaprot vienkāršus jautājumus.

Iekšēji Mūks dusmojās, bet apvaldi jās. Piespieda sevi domāt: taisnību taču runā, nesmejas par atklīdušu vientiesi.

— Ja nemaksā, kur tad jūs visu ņemat? Skatos, ka dzīvojat pārticīgi… Par ko jūs pērkat?

— Mums iedod, ko vajag.

— Un arī pietiek?

Te nu viņi paši sāka skaisties.

— Vai tad tu dzīvo citādi? Vai tev nepietiek?

Patiesi, kungs, tavi ceļi ir neizdibināmi.

289

Devās tālāk. Brīnījās: zemnieki dzīvo tīri, kārtīgi un jautri. Un tomēr kaut kā trūka. Visā ceļojuma laikā

10 — 2043

Mūks nebija redzējis nevienu sievišķi uz grūtām kājām: vai tad šīs slēpj no ļaunas acs, vai? Pavisam mazu bērneļu arī nebija. Lielāki gan, trīsgadīgi, bet pavisam mazi — ne.

Tomēr bija labi. Ja viņi vēl būtu . bijuši krievi, tad laikam būtu visu sapratis. Bet viņi bija citādi — mel- nīgsnējāki, pavisam cita veidola. Runāja nevis krieviski, bet tajā kopējā valodā, ko runāja arī visi uz kuģa. Tā droši vien cilvēki runāja, kamēr vēl pēc dieva gribas nebija sagruvis Bābeles tornis …

Jāja. Runājās ar zirgu, kad neviena cita nebija.

Galu galā tādu sievišķi tomēr ieraudzīja. Vēl gluži jaunu. Uz grūtām kājām.

To kaut kur veda ratos, blakus divi jātnieki. Sievišķī- tis bija apjucis, noraudājies..Klusi vaidēja.

Jātniekiem bija nomāktas, stingas sejas. Ieraudzījuši Mūku, norādīja ar roku un uzkliedza, lai paiet malā.

Viņš apstājās un ilgi skatījās nopakaļ, grozīdams galvu. It kā bērns šiem nenestu prieku.