Savam brālim sargs

— Pie jums nekas nav tā, kā ir normāliem ļaudīm. Jā, tad iznāk, ka tu nezini, kur rodas bērni?

Tiesnesis pat uzjautrināts iesmējās.

— Hm.»» Līdz šim domāju, ka zinu. Kādreiz, ja tā var teikt, pats esmu piedalījies. Tiesa, viņi nekļuva par astronomiem… Jā, tiesnesi, mums neviens nedod bērnus. Mēs tos dzemdējam paši, protams, mūsu sievietes. Kā tas notiek pie jums?

— Pie mums — kā pie visiem citiem… Bērni rodas, un tos izsniedz tiem, kuru kārta pienākusi.

— Ehē ..» Kā tad viņi rodas?

— Protams, ka Traukā, kā tad vēl?

— Ak jā, Traukā, protams, Traukā . f .

Brīdi viņi klusēja. Pēc tam tiesnesis nopūtās.

— Ak, večuk, večuk!

— Jā?

— Vairs nemaz nezinu, kā ar tevi sarunāties. Jo tu runā tādas aplamības, ka noteikti savu dzīvi beigsi Karstajās Smiltīs, bet tici man, tur tu ilgi neizturēsi.

—• Nesaprotu … Ko es tādu pateicu?

— Tu taču atzini, ka pie jums sievietes dzemdē pašas?

— Dabiski!

— Kas tad te var .būt dabisks, ja to neatļauj likums!

— Ak tā? Likums neatļauj?

— Padomā pats, tu taču it kā nebūtu muļķis. Ja visi sāks dzemdēt, cik tad tautas saradīsies?

—• Nezinu ,., Vai daudz?

— Droši vien vairāk, nekā pašlaik.

— Kas tur slikts?

— Bet Līmenis? Vai tos ar gaisu barosi?

—■ Ak Līmenis. * * •— Beidzot saprati? Jeb vai tu nemaz neesi skolā gājis? Un tev nav mācījuši, ka Līmenis tikai tad var saglabāties, ja dzimstība… — viņš uzreiz nevarēja atcerēties, — tiek regulēta — tā ja.

— Tiek regulēts iedzīvotāju skaita pieaugums?

•— Ahā, tātad zini gan! Kāpēc tad bija jāizliekas?

— Nē jel, tiesnesi, pagaidiet! Protams, ka zinu, kas ir pieauguma regulēšana. Bet to taču var darīt arī tad — kā tas, piemēram, notiek pie mums —, ja bērnus dzemdē sievietes.

— Var jau būt. Bet tur bija kaut kas vēl… Pagaidi, uz mēles gala ir… deģenerācija! Vai zini tādu vārdu?

— Ak tā!

— Tieši tā! Vai tagad saprati!

— Jā, sapratu. Ne gluži, bet, kas ir deģenerācija, to es zinu. Saki man, kā tas notiek — Traukā?

Bet tiesnesis jau atkal bija piepūties.

— Nezinu. Pavaicā galvaspilsētā, varbūt tev paskaidros.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Tur tev visu paskaidros! Paskaidros, kā nogalināt cilvēkus…

— Es jau jums teicu, ka ārkārtīgi nožēloju. Bet ko citu varēja darīt, ja jūs te visi..,

•— Tūlīt pat apklusti!

* * #

Šuvalovs gandrīz nemaz neredzēja galvaspilsētu. Viņi ieradās krēslā, un vakarā viņu nekur neveda, ieslēdza istabā, kur atradās gulta un blakus tai ķeblītis, Iedeva vakariņas un teica, lai liekas gulēt.

Tomēr viņš uzreiz neapgūlās, bet sēdēja uz gultas un domīgi skatījās šaurajā lodziņā pie pašiem griestiem.

— Deģenerācija… Nav slikti izdomāts: tik mazā sākotnējā populācijā tas notiktu neizbēgami… Kā gan viņi gribēja izvairīties… kā gan izvairījās no tās?

Viņš tā murmināja, atcerēdamies, ka cilvēki šeit patiešām neatšķiras no viņa paša, taču tie noteikti atšķirtos, ja daudzu paaudžu laikā bērni dzimtu no laulībām šaurā lokā. Atšķirtos… Tas nozīmēja, ka šī Zemes civilizācijas atzara zemo līmeni nevarēja izskaidrot ar deģenerāciju, — bet tieši pie tāda secinājuma Šuvalovs gandrīz vai bija nonācis.

Tātad tas bijis iecerēts. Droši vien viss bija pamatīgi un labi ieplānots. Taču kaut kur kaut kas nedarbojās kā vajag, vai arī otrādi — darbojās pārlieku, un attīstība aizgāja aplamā virzienā.

Par to, ka attīstība aizgājusi aplamā virzienā, Šuvalovs nešaubījās.

— Ak paši nedzemdē … Sterilizācija? Diez vai..» Gluži vienkārši aizliegums — un atbilstošs izsargāšanās līdzekļu līmenis … Ar viņu ķīmiju? Lai gan — ko es zinu par viņu, ķīmiju? Maz informācijas, tavu nelaimi, cik maz informācijas!

Galu galā Šuvalovs nomierināja sevi ar to, ka, ja jau viņš atvests galvaspilsētā, tad rīt viņam būs iespējams satikties ar kādu, kam varēs visu izklāstīt, — un beidzot varēs sākt to sarežģīto darbu, kura rezultātam jābūt visu uz planētas dzīvojošo cilvēku glābšanai.

* * *

Taču arī nākamajā rītā viņš ar Sargātājiem nesatikās, kā savā dvēseles vientiesībā hf?ja cerējis. Vēl sliktāk: Šuvalovs nākamajā dienā vispār neredzēja nevienu jaunu seju. Likās, viņš atvests uz galvaspilsētu tikai tāpēc, lai viņu uzreiz aizmirstu. Vienīgi tas, ka viņam tomēr deva ēst, liecināja pretējo. Lai gan — ēst jau nedeva augsti stāvošie ierēdņi, kas zina, tie varēja ari būt aizmirsuši.

īstenībā viņš nebija aizmirsts, bet līdz augstākajām instancēm ziņa par Šuvalovu gluži vienkārši vēl nebija nonākusi. Tiesvedība necieš anarhiju. Lai varētu par Šuvalovu ziņot augstāk, iepriekš bija jāizlemj, kā īsti par viņu ziņot un, atkarībā no tā, — kādā gultnē ievirzīt lietu. Taču tiem, pie kuriem tiesnesis, ieradies pilsētā, devās ar ziņojumu, radās atšķirīgi viedokļi.