Savam brālim sargs

Man diez vai vajadzēja īpaši sērot šajā sakarā: manā laikmetā ne tā vien bija gadījies. Un tomēr pēkšņi gribējās apraudāties.

Ne jau tikai tāpēc, ka gājusi bojā pilsēta un tajā ņēmuši galu cilvēki. Galvenais, ka bojā gājusī pilsēta salīdzinājumā ar tām — tukšo un apdzīvoto —, kurās es jau tiku pabijis, likās gluži citāda. Tā daudz vairāk nekā viss pārējais, ko biju redzējis uz šīs planētas, atgādināja mana laika Zemes pilsētiņas, ne jau senās, bet tās, kuras tika uzceltas no jauna.

Atraku apģērba atliekas. Tās bija no elpojošas sintētikas, nevis pašausta, rupja auduma.

Gadījās trauku lauskas. No tādiem vai gandrīz tādiem šķīvjiem es biju ēdis mājās. Uz vienas lauskas bija skaidri saskatāma senās zvaigžņu ekspedīcijas zīme un smalka zelta maliņa.

Atradu arī informatora kristāliņus. Tos rūpīgi savācu, Iespējamsr ka uz kuģa izdosies izlasīt.

Atradu fotogrāfiju. Tā bija fiksēta ar stipru caurspīdīgu plastmasu. Manā laikā tādas vēl netaisīja. Attēlā bija redzami seši cilvēki pie mājas — viņi nepozēja, tas bija momentuzņēmums. Cilvēki smējās, vīrietis apskāvis sievieti, divi puiši sarunājās — viens stāvēja ar sāniem, otrs pagriezies tieši pret objektīvu un skatījās tajā, vēl viens puisis rādīja uz kaut ko, kas atradās aiz kadra, bet blakus viņam meitene locījās aiz smiekliem, tik jautri viņai bija… Perspektīvā redzama iela, īsta Zemes pilsētas iela ar ietvēm un luminiscējošām laternām. Nodeva tikai koki: tiem bija garas, lokanas adatas. Koki bija vietējie.

Šeit bijusi tāda iela. Un gājusi bojā.

Kāpēc? Es nezināju. Bet pieauga intuitīvā pārliecība, ka atrastais var būt svarīgs ne jau planētas vēstures noskaidrošanai, bet mūsu uzdevuma izpildei.

Man izdevās uzskicēt aptuvenu pilsētas plānu. Tā nav bijusi liela, te dzīvojuši daži simti cilvēku, diez vai vairāk. Taču tā bijusi pietiekami labiekārtota.

No kaut kurienes pilsēta bija saņēmusi enerģiju. No kurienes?

Ja man būtu vismaz paši primitīvākie mēraparāti, būtu daudz vieglāk meklēt enerģijas avotu. Taču portatīvā aparatūra, ko būtu varējis izmantot, atradās lielā kutera kravas nodalījumā, nevis manējā, kurš bija droši noslēpts netālu no pilsētas, kur sākās mans ceļo-r jums uz mežu. Nolēmu, ka jāaizlido uz mūsu nometni pie vecā kuģa, jāpalūkojas, kā klājas Uvem Jorgenam, jāpaņem nepieciešamā aparatūra un tad jāatgriežas šeit un jābeidz darāmais.

Bez tam jau gandrīz divas diennaktis nebiju redzējis Annu.

Aiziet nebija viegli — ja to ievērotu, mani patiešām noturētu par spiegu.

Tāpēc es vakarā katram gadījumam brīdināju, ka rit dodos uz tāliem izrakumiem un nakšņošu tur. Lai pārliecinātu visus, paņēmu mazliet ēdamā (mazliet pārlikuši, man to iedeva) un rupju, akotainu segu, ko man izsniedza jau pirmajā dienā.

Es patiešām raku arī, pēc tam nosnaudos līdz pusnaktij. Biju nodomājis iziet pēc pusnakts, tad nākamās dienas vidū man vajadzēja nokļūt līdz savam kuģim.

Kad pienāca laiks, saritināju segu, noslēpu to kopā ar lāpstu un cirvi izrakumā un devos ceļā,

PIECPADSMITA NODAĻA

Dokumenti

Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla

597. ekspedīcijas diena.

īss ieraksta saturs: Par Dāla zvaigznes novērošanu.

Dalībnieki: Doktors Averovs.

Teorētiskie priekšnoteikumi: Iepriekšējie.

Rīcība: Visu novērošanas līdzekļu izmantošana.

Gaidāmie rezultāti: Uzliesmojuma varbūtības palielināšanās tuvākajos sešos—divpadsmit mēnešos.

Iespējamie traucējumi: Nav paredzami.

Faktiskais rezultāts: Process uz laiku stabilizējies. Nav skaidrs, vai tas attīstīsies tālāk. Pašai stabilizācijai, kā arī virknei citu parādību nav atbilstošu hipotēžu Kristiansena—Suvalova teorijā. Stabilizācijas iemesls paliek neskaidrs.

Secinājumi: Pagaidām var tikai izdarīt slēdzienu par novērojumu turpināšanas nepieciešamību.

Drošības pasākumi: Uzskatu par nepieciešamu samazināt aparatūras bateriju lādiņu līdz piecdesmit procentiem no normas.

Papildinājumi un piezīmes: Nav skaidrs, vai par to jāinformē ekipāža.

Ierakstīja: Averovs.

Braucēji īpaši nesteidzās, uz naktsguļu iekārtojās pamatīgi, un galvaspilsētā viņi ieradās tikai trešajā dienā. Tiesnesis jau pirmajās ceļa stundās deva rīkojumu atraisīt Šuvalovam rokas, laikam uzskatīdams, ka večuks nesāks viņu žņaugt, jo bīsies no pavadoņiem.

Ratos viņi atradās divatā, ārā uz bukas vēl sēdēja kučieris, viņus pavadīja četri jātnieki. Ceļā sarunājās maz, lai gan Šuvalovs ar prieku būtu pārmijis kādu vārdu. Tiesnesis bija drūms — acīmredzot vizīte galvaspilsētā viņam neko labu nesolīja. Tikai dažreiz izdevās viņu iesaistīt sarunā. ' '

— … Tiesnesi, vai bērni jums ir?

— Kas? Ak bērni? Kā tad. Vienu man iedeva pirms daudziem gadiem, bet pēc tam, nesen, vēl vienu.

— Ko nozīmē — iedeva?

— Kā — ko nozīmē?

— Es nesaprotu …

— Kur tad, tavuprāt, rodas bērni?

— Vai zināt…

— Klausies, večuk, nekādi nevaru pierast, ka tu ar mani runā tā, it kā es nebūtu viens, bet daudzi. Es taču ar tevi esmu viens? Viens. Vāirāk neviens mūs nedzird. Kāpēc tad tu saki «jūs»?

— Pie mums tā pieņemts. Pieklājības forma. Mēs sakām «tu» tikai ļoti tuviem cilvēkiem vai labiem paziņām …