Savam brālim sargs

— Kāpēc?

— Vai zini, — teicu, — tas nav runājams ejot. Tie ir nopietni un ļoti svarīgi jautājumi.

— Tomēr grūti noticēt, ka uz zvaigznēm var dzīvot cilvēki. Lai gan runā,, > Vai bijāt divatā?

— Mūsu ir vairāk.

— Kur pārējie?

Pacēlu roku pret debesīm, lai gan, pēc manām domām, kuģim pašlaik būtu jāatrodas tieši pretējā pusē.

— Tur.

— Uz zvaigznes? — Tas, kas uzdeva jautājumu, pavīpsnāja.

— Kuģī. Tajā mašīnā, kura mūs atveda.

— Mašīnas neko neved. Tās stāv uz vietas… Kur tad ir tas, kas tevi atveda?

— Orbītā. To tik vienkārši nevar paskaidrot.

— Labi. Pēcāk paskaidrosi. Mums patiešām nav laika. Nakts ir īsa. Arāja acs jau zenītā. Mēs varētu tev parādīt, uz kuru pusi atrodas galvaspilsēta, kurp aizveda tavu draugu. Jāiziet uz lielā ceļa, kas sākas pilsētas vidū, un jāiet pa to, nekur nenogriežoties. Taču mēs nevaram tevi atlaist. Ja nu tu pēkšņi aizskrien pie tiesneša un izstāsti tam, ka redzēji mūs šeit? Mēs to negribam. Tu nāksi mums līdz. Vai esi ar mieru?

Taču nu es vairs nebiju pārliecināts, ka vispirms nav jāsameklē Šuvalovs.

— Un ja nebūšu ar mieru?

Cilvēks atkal saminstījās.

— Mēs tomēr nogalināsim tevi. Zinām, ka cilvēkus nenogalina, — bet ja nu citādi nevar? Viens cilvēks, galu galā, ir mazāk nekā daudzi.

— Tiesa. Es iešu jums līdz. Vai tālu jāiet?

— Tad jau redzēsi.

— Kad varēšu atbrīvot savu draugu?

— To izlems mežā. Varbūt viņu izglābs tie, kas, pēc taviem vārdiem, pašlaik atrodas augšā?

Piteks un Georgs, nodomāju.

— Var būt.

— Ejam, ir pagājis daudz laika. Tu nāksi vidū, bet jūs viņu pieskatiet. Vai visi dzirdēja?

— Visi.

— Ja tev prasa: «Kas ir mežā?» — neruna muļķības. Saki: «Mežā ir brīvība.»

— Sapratu.

— Ejam!

Viņi devās tālāk tajā pašā slīdošajā gaitā. Gāju soli solī ar viņiem, un man bija tīkami doties nezināmajā, vismaz uz laiku aizmirstot nepieciešamību lemt un par kaut ko izšķirties.

Nogājām kādu puskilometru, kolonna atkal noviļņo- jās, un man priekšā ejošais pagriezās un neapstādamies pavaicāja:

— Kas ir mežā?

Tagad zināju, ko atbildēt.

— Brīvība! — es teicu un, savukārt pagriezies, vaicāju aizmugurējam, kas ir mežā, un viņš man atbildēja to pašu. • *

Pēc četrdesmit minūtēm iznācām pie koku joslas. Izrādījās, ka tur ir upe, nevis ceļš. Biju to redzējis no augšas, bet tagad, kad biju izgājis cauri pilsētai, man nez kāpēc likās, ka tai būtu jāatrodas citā pusē. Niedrēs bija noslēpti divi šauri plosti. Sakāpām uz slidenajiem baļķiem. Uz katra plosta nostājās divi cilvēki ar kārtīm.

— Uz priekšu! — vecākais nokomandēja.

Plosti aizslīdēja prom 110 krasta, un tos uztvēra

straume.

Uz priekšu, nodomāju pie sevis. Lai gan man nemaz nebija skaidrs, kas mani gaida, veiksme vai neveiksme, kā ar mani apiesies tie, pie kuriem gribēju nokļūt, — es jutos labi un nožēloju, ka esmu viens un nav, kam pateikt, cik man labi, un nav neviena, kas man pateiktu, ka arī viņai ir labi.

Vēl mirdzēja zvaigznes, un es mēģināju atrast starp tām mūsējo, īsto Sauli, lai gan zināju, ka tā atrodas debesu dienas pusē un nevaru to redzēt. Tik un tā bija lieliski zināt, ka tā ir.

* *

Bija jau uzaususi diena, kad plosti atdūrās pret krastu. Tos izvilka smiltīs, un vecākais teica:

— Lai guļ. Naktī tos atvedīs atpakaļ.

Atkal devāmies uz priekšu kolonnā pa vienam, bet tagad jau brīvi, bez saspringuma, runājoties. Iegājām mežā. Caur lapotni lauzās stari. Sasaucās putni. Gaiss vēl nebija paguvis sasilt, un bija vēss. Krūtis viegli elpoja.

Nogājām kilometrus trīs. Neviens man neliedza skatīties apkārt. Mežs bija jautrs. Lielie koki auga kārtīgās rindās, gluži kā stādīti. Vietām tie auga grupās ap maziem pauguriem, vietām retāk. Arī pauguri sekoja cits citam nevis kā pagadās, bet noteiktā secībā. Ieinteresējies es palēnināju gaitu. Aizmugurējais gandrīz uzskrēja man virsū.

— Ko tad tu? Ejot nedrīkst atpalikt.

— Klausies, kas tie par pauguriem?

— Nezinu, esmu te pirmoreiz. Ja vajadzēs, pēc tam uzzināsi.

Nogājām vēl kilometru, tad koki atkāpās. Plašā laukumā bija uzcelta nometne, pareizāk — vesela pilsētiņā. Rindās kārtojās viegli koka namiņi. Starp tiem bija redzamas lielākas un garākas celtnes. No tām skanēja klaudzoņa, metāla.dārdoņa, balsis.

Atnākušie apstājās.

— Klāt esam, — noteica tas, kas vadīja kolonnu. — Esam veiksmīgi nokļuvuši galā.

—- Kas šeit atrodas? — es vaicāju.

•— Vai neredzi?. Mežs.

— Saprotu, ka tā nav jūra, — pasmējos.

— Saproti gan. Tikai laikam ne visu. Te nav vis parasts mežs, bet tas, kurā cilvēki aiziet no Līmeņa. Kā mēs aizgājām.

— Neaizmirsti, ka es ļoti maz zinu par jūsu dzīvi. Cilvēki nāk šurp. Vai viņi šeit dzīvo? Ko šeit dara?

— Ko dara? To, ko grib.

— Ko, piemēram, tu gribi?

— Esmu kalējs. Māku kalt dzelzi, darināt dažādus priekšmetus. Jau sen domāju: varbūt varētu to izdarīt ātrāk? Es situ un situ ar veseri, līdz iznāk tas, ko man vajag. Taču tā iet ilgi. Ja nu izgatavotu veseri, kam būtu padziļinājums, tāds, kā tas priekšmets, kurš man jāizgatavo, un ar to uzsistu vienu reizi, bet ļoti stipri, — vai tad neiznāks man vajadzīgais priekšmets ar vienu sitienu?

Es pasmaidīju, man viņš patika.

— Iznāks.

— Vai tu tā domā?

— Es zinu. Iznāks, Tu pareizi spried.