Savam brālim sargs

— Man patīk, ko tu saki. Taču, kad es gribēju izmēģināt smēdē, meistars pateica .. $

Ka neiznāks?

— Viņš to vispār pateica citiem vārdiem. Teica tā: «Saks, tu e^i labs kalējs. Vai tu ļoti nogursti darbā?» Atbildēju, ka nogurstu tāpat kā. citi, ne vairāk un ne mazāk. Tad viņš vaicāja: «Vai tu izgatavo labus priekšmetus?» Atteicu, ka labus, to visi zina. Pēc tam viņš prasīja: «Vai tev pietiek ēdiena un apģērba, vai iznāk laiks raudzīties saulē, runāties ar bērniem, mīlēt skaistumu, atpūsties, noskatīties izrādi, skriet, spēlēt bumbu, dziedat un vēl visu citu?» Godīgi pateicu, ka iznāk, jo laiku velti netērēju. Tad viņš sacīja: «Kalēj Saks, ko tu vēl gribi? Kāpēc kaut kas jādara citādi, ja jau to dara labi? Pieņemsim, ka tu izgatavosi savu veseri. Bet tu taču nevarēsi uzsist tik stipri, cik nepieciešams.» Atbildēju, ka, protams, es pats nevarēšu, bet ūdens vai tvaika mašīna gan, tikai veserim jābūt mazliet citādam, bez garā roktura -. . Meistars bilda: «Labi, mašīna strādās, bet ko darīsi tu? Padosi tai dzelzi? Vai tad padot dzelzi ir interesantāk nekā pašam izgatavot noderīgu lietu? Un vēl: mašīna strādās par tevi ātrāk, bet kam mums tik daudz vajadzīgs? Mums pietiek tā, ko izgatavojam.» Es nezināju, ko viņam atbildēt. Teicu tā: «Gribu izgatavot tādu veseri tāpēc, ka ļoti gribu, citādi nevaru.» Bet viņš mani brīdināja: «Skaties, tu taču zini, ko nozīmē pārkāpt Līmeni? Tevi var nosūtīt uz Karstajām Smiltīm. Tu esi labs kalējs, kāpēc tev būtu jārok smiltis?» Tad arī nolēmu aiziet mežā, noteikti aiziet mežā un tur izgatavot veseri. Un aizgāju. Bet ko tu darīsi?

— Vēl nezinu, Saks. Gribu aprunāties ar tiem, kas šeit galvenie, izstāstīt viņiem šo to… Paskaidrot, no kurienes un kāpēc esmu ieradies.

— Parunā. Bet te, mežā, runāt vien par maz, vajag darīt. Ja tev nav sava darba, tas nav labi. Tad… Pagaidi, redz, kur iet viens no vecākajiem, tu tieši ar viņu gribēji aprunāties …

Vecākais nemaz nebija vecs, viņam bija plati pleci un muskuļainas meža cirtēja rokas. Viņš mani klausījās diezgan nevērīgi.

— Vecākais, es esmu ieradies ļoti svarīgā jautājumā …

— Tāpat kā visi, — viņš atteica. — Tie, kam iiav svarīgu jautājumu, sēž mājās.

— Visa planēta briesmās! Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai briesmas izdosies novērst.

Viņš man uzmeta īsu skatienu.

— Mēs šeit spriežam tā, — viņš teica. — Jo svarīgāks tavs darbs, jo lielāka uzticība tev jāiemanto. Vai, tavuprāt, tā ir pareizi?

— Droši vien, — es noteicu.

— Nē, nevis droši vien, bet pilnīgi noteikti. Kā lai uzticas cilvēkam, kuru nepazīstam?

Paraustīju plecus.

— Ak nezini. Bet mēs zinām. Ja viņam nav sava darba, mēs to dodam un skatāmies, kā viņš tiek galā. Ja cilvēks strādā labi, mēs viņam ticam un uzklausām viņu. Ja slikti…

— Skaidrs, — es-atbildēju, lai gan tāds notikumu pavērsiens man nemaz nepatika. — Vai ilgi jāstrādā, lai jūs noticētu?

— Kā nu kuram izdodas. Dažreiz pat triju dienu laikā var saprast…

Trīs dienas, nodomāju. Par daudz.

— Varbūt tu tomēr uzklausīsi un tad izlemsi?

— Kāpēc lai tu būtu izņēmums? Tā nedrīkst. Ej un strādā. Ja tev nav nekā cita, ko darīt, atroc paugurus. Tas ir interesanti. Tur ir šādi tādi priekšmeti, kurus mēs

nevaram izprast. Māju drupas. Tur senāk ir dzīvojuši, tikai mēs nezinām, kas. Gadās kauli .-. .

— Kauli?

— Cilvēku kauli. Nav labi, ja gadās kauli.

— Varbūt te bijusi gluži vienkārši kapsēta?

— Nē, viņi nav glabāti. Tie guļ, kā pagadās.

— Savādi.

— Nevis savādi, bet slikti. Ļoti slikti, ja cilvēku kauli mētājas, kā pagadās. Neizbīsties, kad raksi.

No viņa vārdiem uzvēdīja kaut kas pazīstams, bet šķietami jau aizmirsts. Kaut kas ļauns. Taču tagad negribēju neko ļaunu domāt, lai gan tādu domu iedīglis smadzenēs rodas visbiežāk tad, kad par to nedomājam — vai arī negribam domāt.

Vairākas stundas tāpat vien klīdu pa pilsētiņu, mani neviens neapturēja un neko nevaicāja. Tā klaiņoja ari pārējie, kas bija atnākuši kopā ar mani. Nodomāju, ka mums tīšām dod tādu iespēju: cilvēki var aplūkoties, kaut ko sev sameklēt (kur dzīvot, ar ko nodarboties), satikt paziņas un vispār atgūties pēc tik ievērojama notikuma kā atteikšanās no Līmeņa un aiziešanas mežā. Klīdu un skatījos, cenšoties pagaidām neizdarīt nekādus secinājumus un pieņēmumus.