Savam brālim sargs

Šeit apstājos. Tālāk iet nebija jēgas. Vai šis ceļš veda uz mežu vai ne, bet šis mežs atradās tieši tajā virzienā apvāršņa malā. Tagad vajadzēja paciesties un nogaidīt, visu ievērojot un iegaumējot. Apsēdos zālē un, lai negarlaikotos, sāku iztēloties, ka neesmu viens» ka noris lēna, šķietami virspusīga, bet īstenībā apslēptas jēgas pilna saruna. Viegli bija izdomāt paša teikto, grūti — ko atbildētu Anna, ja patiesi atrastos šeit. Pat manās domās viņa ne sevišķi gribēja man piekrist jautājumos, kas man likās lielas nozīmes pilni, un es tur neko nevarēju darīt. Kad tomēr piespiedu viņu sev pie- \ krist (iztēlē tas ir iespējams), pēkšņi izrādījās, ka tā vairs nav viņa, bet kāds cits cilvēks.

Bija pagājusi apmēram stunda, kad likās — priekšā pazib un nozūd kāda ēna. Tas varēja būt vienīgi cilvēks.

Piecēlies uz ceļiem, sāku cieši vērot.

Naksnīgais gājējs adīrn redzami nevēlējās, lai viņu pamana. Taču viņš bija skaidri saskatāms zvaigžņu blāvajā gaismā. Pēt brīža ēna pazibēja vēlreiz — tagad mazliet tālāk. Viņa uzvedība mani iepriecēja. Nebija šaubu, ka ar tādu varēja runāt bez bažām. Viņš, protams, varēs paskaidrot, kur atrodas tas, kas man jāatrod.

Ļāvis naksnīgajam gājējam attālināties, devos tam pakaļ. Mūs šķīra apmēram trīsdesmit metru attālums, un es centos distanci saglabāt, kamēr tiksim tālāk no pilsētas.

Pēc kāda brīža cilvēks atkal apstājās un atskatījās. Šoreiz laikā nenoreaģēju, jo biju aizdomājies par ko citu, un cilvēks laikam mani ieraudzīja.

Taču viņš nemetās bēgt un neslēpās, bet, mirkli vilcinājies, devās tālāk, un es viņam sekoju, cieši nosolījies vairāk nenovērst uzmanību. Nezinu kāpēc, bet tas, ka viņš neizbijās manis, likās laba pazīme. Manuprāt, cilvēkiem, kuri dodas mežā, jābūt pietiekami drosmīgiem. Vispār tas viss bija ļoti interesanti, jo liecināja, ka bez atklātās un līdzsvarotās dzīves, par kuru, pēc meiteņu un puišu nostāstiem, man jau bija izveidojies savs priekšstats, šeit norisa vēl kāda cita, kurā cilvēki pa naktīm devās laukā no pilsētas un acīmredzot ne pārāk vēlējās, lai tos pamanītu.

Cilvēks priekšā sāka iet ātrāk.

Atskatījos un ieraudzīju, ka aizmugurē, kur bija palikusi pilsētiņa, pazibēja vēl kāda ēna.

Cilvēks nelpija viens.

Tagad ar vieglu sirdi pasmaidīju. Diez vai otrā gājēja parādīšanos varēja izskaidrot kā nejaušu.

Parādījās vēl viens cilvēks. Un vēl.

Acīmredzot viņi gāja pa tiem labi zināmu maršrutu. Gāja vieglā, slīdošā gaitā, turoties metrus desmit divpadsmit atstatu cits no cita.

Arī es kādreiz biju daudz un ātri gājis, tagad pielāgojos viņu solim un saīsināju atstatumu līdz priekšā ejošajam cilvēkam arī uz desmit metriem.

Visi soļoja pilnīgā klusumā, taču pāris reizes dzirdēju klusi nošķindam metālu.

Jo tālāk palika pilsēta, jo mazāks kļuva intervāls starp ejošajiem: aizmugurējie paātrināja gaitu un pienāca tuvāk. Drīz vien jau soļojām pusotra metra cits no cita.

Pēc visa spriežot, cilvēki devās turp, kur, manuprāt, atradās ceļš.

Pēc tam pa kolonnu no tās sākuma gala pāršalca kāda jauna kustība. Tā tuvojās, līdz priekšā ejošais cilvēks, pa pusei pagriezies pret mani, neapstādamies paklusu vaicāja:

— Kas ir mežā?

— Koki, — nepaguvis apdomāties, es diezgan muļķīgi atbildēju.

Nākamajā mirklī atskanēja kluss svilpiens — un cilvēki izgaisa, saplūstot ar zāli. Palika tikai divi: tas, kurš bija gājis man pa priekšu, un otrs, kas bija aiz muguras. Viņi pienāca cieši klāt un satvēra mani aiz rokām.

— Kas tu esi? — viens jautāja, pieliecies klāt un pētīdams mani.

— Uldemīrs, — es nosaucu savu vārdu. Atklāti sakot, biju mazliet apjucis.

— Mēs tevi nepazīstam. Kurp tu ej?

— Kopā ar jums.

— Un kurp ejam mēs?

—• Domāju, ka uz mežu.:

— Kāpēc tu nāc?

Te nu vajadzēja padomāt.

— Atbildēšu, kad nonāksim galā*

— Ko tu nes līdzi tādu, kas nav pazīstams Līmenim?

Pašreiz jau sāku notiekošo apjēgt un nešaubīdamies

izvilku no kabatas bloku.

— Kaut vai šo, — Es ieslēdzu, lai viņi dzirdētu mūziku.

1 — Kā tu to izgatavoji?

— Tas ir garš stāsts. Pēcāk.

— Ko tu māki?

Patiešām, nodomāju — ko es māku?

— Zinu, kā izgatavot.

— Ko?

— Kā var daudz ko izgatavot.

— No kurienes tu esi?

Kā lai atbild? Vienalga, agri vai vēlu nāksies pa-» teikt.

— Esmu no zvaigznēm.

Tagad arī pārējie — vairāk nekā desmit cilvēku —i piecēlās no zemes un, aplenkuši mūs, klausījās.

— Nav skaidrs. Vai tu esi nodevējs?

— Nē.

— Vai gribēji mūs izsekot?

— Nē.

— Kā tad uzzināji par mums, ja mēs tevi nepazīstam? Runā. Ja esi nodevējs, tad droši vien tevi nogalināsim.;

Taču viņa balsī nebija pārliecības.

— Kā nu var nogalināt cilvēku! — pārmetoši teicu.; — Jums man jātic. Es esmu no zvaigznēm.

— Savādi. Kā lai noticam, ka esi no zvaigznēm? Tu esi tāds pats kā mēs.

— Es arī esmu cilvēks. Taču es biju ģērbies citādi. Man bija ceļabiedrs. Tajā dienā, kad mēs atlidojām, viņu aizturēja.

— Tas tiesa, — kāds teica. — Uz lielā ceļa mūsējie satika vezumniekus. Viņi veda večuku, kuru neviens nepazina.

— Droši vien tas bija viņš! — es satraucos. — Kurp viņu aizveda?

— Pa ceļu uz galvaspilsētu.

—= Man viņš jāatrod!

•— Kāpēc tad tu sekoji mums, nevis meklēji viņu?

— Es ceru, ka jūs man palīdzēsiet.