Savam brālim sargs

Es zināju, lai cik vienkārši tagad tas arī būtu, es viņai nepieskaršos. Zināju arī, ka tāds vakars var neatkārtoties. Ka rīt viņa, visticamāk, raudzīsies manī gluži citām acīm un ar atvieglojumu domās par to, ka šis vakars beidzies tieši tā un ne savādāk. Ka tuvības var nebūt nekad, īpaši ja vēl ņem vērā, ka neviens no mums nevarēja pateikt, cik ilgs vai īss būs šis daudznozīmīgais «nekad». Es visu to zināju, bet vēl labāk zināju, ka būs tā, kā esmu nolēmis. Tāpēc jau iepriekš noteicu sev dežūru.

Tagad sēdēju un raudzījos ugunskurā, un mana plauksta glāstīja nevis viņas pirkstus, bet man blakus guļošā stopa gludo laidi.

Tas notika tāpēc, ka man nebija nepieciešama vienkārši sieviete, pat ne dzīvesbiedre, kā bija kādreiz pieņemts teikt. Man bija vajadzīgs pavadonis laikā, un tā varēja būt tikai viņa. Ja vien viņa to saprastu un gribētu.

225

Ir ļoti slikti, taisni briesmīgi — pēkšņi pazust no sava laika. Tā nevar dzīvot. Neiespējami apzināties, ka esi palicis viens no vesela laikmeta. Ka zudis viss: cilvēki, mērķi, dziesmas, grāmatas. Tas ir dzīvs tikai tavā atmiņā. Dzejoļus, kurus tu atceries, nezina un neatceras neviens no daudzajiem miljardiem cilvēku, jo ļoti maz dzejoļu pārdzīvo gadu tūkstošus. Vārdi, kas sacīti tavā

8 — 2043

klātbūtnē, sen ir miruši un aizmirsti. Neviens vairs nedzied tās dziesmas, kuras tev, tavai paaudzei un vēl citām paaudzēm tik daudz nozīmējušas. Visa tā it kā nemaz nebūtu bijis …

Klusi pie sevis sāku dziedāt:

— īsās maija naktis pagājušas, Kaujas norimušas sen …

Būtu varējis dziedāt skaļi — mana dziesma te nevienam neko neizteica. Man nebija, kam to dziedāt, vienīgi pašam sev. Nebija, ar ko to atcerēties, tikai pašam ar sevi. Tiesa, viens cilvēks bija, ar kuru kopā būtu varējis to darīt, ja mēs uzdrošinātos pārkāpt klusībā novilkto robežu starp mums. Taču tās nebija tādas atmiņas, kurās gribas kavēties. Lai gan vientulība laika ritumā bija mokoša un tāpēc mūs abus brīžiem traki vilka vienu pie otra, mēs paukojāmies nopietni un mūsu espadronu asmeņi bija kā nākas uzasināti, tomēr nopietni viens otru neievainojām (ne tāpēc, ka nespējām, bet tāpēc, ka negribējām). Viņš arī būtu varējis kaut ko nodziedāt, jo reizēm tāpat kā es pie sevis dungoja, bet tās bija citas dziesmas, un kopā mums nebija, ko dziedāt.

Man varēja palīdzēt tikai Anna.

Nebija nekāda nelaime, ka arī viņa nezināja ne manas dziesmas, ne manus dzejoļus — ne jau manis sacerētus, bet tos, kam tagad biju vienīgais īpašnieks —, nezināja no tiem neko. Anna bija mana laika cilvēks — tik dīvaini, līdz sīkumiem līdzīga tai meitenei, kura droši vien atradās viņas senču skaitā. Man nevajadzēja pārvarēt nesaderības barjeru, kas eksistēja neatkarīgi no mūsu gribas starp mums visiem — starp katru no mums un šī laikmeta cilvēkiem, starp katru no mums

un šīs planētas cilvēkiem un vēl starp mums pašiem. Te šis barjeras nebija. Turklāt Anna bija ļoti jauna, varbūt pat pārāk jauna man, bet tas nozīmē, ka viņai bija laiks, lai pārņemtu no manis nepieciešamo, kļūtu par manu līdzgaitnieci laika ritumā, lai es nebūtu šeit viens, lai mēs būtu divi. Būt divatā ir lieliski, un ne velti senatnē tajā valodā, kurā es runāju tur, mājās, bez vienskaitļa eksistēja vēl pat īpašs divskaitlis. Es gribēju būt divatā, zināju, cik labi ir pūst uz gailošām oglēm, kad to daudz, — tās aizkvēlojas, un uzliesmo viss pārējais. Ir labi uzpūst liesmu ugunskurā, bet nedrīkst pūst uz sveci — tā nevis uzliesmos, bet nodzisīs. Un nedrīkst pūst už sērkociņu, tas nedegs spožāk. Jāpagaida, kamēr no tā uguns aizdegsies cita, nopietnāka degviela.

Un es negribēju pūst uz sērkociņu, gribēju nogaidīt, līdz tas iedegas pa īstam. Lai gan zināju, ka viņas acīm un sajūtām arī sērkociņš var likties par ugunskuru, jo arī tas var apdedzināt. Viņā pašlaik liesmoja Sērkociņš, bet ar to nesadegsi. Es to zināju, viņa ne.

8*

227

Tāpēc mēs sēdējām divatā pie ugunskura un es nerunāju to, ko gribēju, kas manī rūga, kūsāja, rāvās ārā. Iespējams, ka aplami izpratu dzīvi. Man likās, ka viss noris nepareizi — viena nakts starp divām neparastām dienām, kad nezini, kas būs rīt, kur tu atradīsies, kādi apstākļi un kā piespiedīs tevi rīkoties. Likās, ka tādā naktī nedrīkst runāt par mīlestību, jo neko nevarēsi solīt, nevarēsi būt godīgs līdz galam. Vispirms jātiek galā ar visu pārējo, dzīve jānoslīpē līdz kalnu kristāla dzidrumam, tā jāizveido stipra un droša un tikai tad var runāt par to, ko tev nozīmē mīļotā. Viņa tev ir viss, tu gulies un celies ar labām domām un jūtām par viņu, jo vairs nespēj prātot par to, vai viņa ir skaista vai nav, vai ir laba vai ļauna, gudra vai ne pārāk. Tas viss nav svarīgi, šīs kategorijas vairs neeksistē, viņa tavā