Savam brālim sargs

-f — Divas trīs diennaktis: ja jau mēs klusēsim, tad oūsim apklusuši uz visiem laikiem… Pēc tam dodies

— Neesmu pilots. Nevarēšu kuģi aizvest līdz Zemei. 'Es zinu, ko tas- nozīmē, Varbūt Bruņinieks var palikt

1 manā vietā?

— Bruņinieks būs nepieciešams uz planētas. Roka, ja tu neaizvedīsi kuģi līdz Zemei, tātad… neaizvedīsi. p > — Es sapratu.

— Vai tev nav bail?

Lokanā Roka pavīpsnāja.

— Ja vien tu būtu dzīvojis kopā ar mums, — viņš

ildēja, — tu nevaicātu.

" Atvaino: es neesmu dzīvojis kopā ar jums, bet pie •^«sfcs tādos gadījumos bija pieņemts vaicāt.

- Nē. Rokai nav bail. - *

- Tas arī viss. Nu, Uve Jorgen, ja tev nekas nav

• -^bilstams, tad arī mēs sāksim posties.

— Nē, — Bruņinieks teica. — Pagaidām nekas.

8K * *

Anna gulēja dziļā miegā, bet, tiklīdz1 pieskāros viņas plecam, tūlīt pamodās. Acīmredzot arī miegā viņa bija saspringta — īsi izsaucās un tūdaļ pat piecēlās sēdus. \

Dažas sekundes viņa atguvās, pēc tam nedroši pasmaidīja.

— A … atcerējos.

Es apsēdos viņai blakus, uzliku plaukstu uz viņas, kailā pleca. Sēdējām klusēdami. Pēc tam Anna palū-j kojās manī, un viņas skatienā bija pārmetums.

•— Nu … — viņa noteica.

Es pasmaidīju ar, manuprāt, vainīgu izteiksmi un piecēlos.

— Mums laiks iet, — sacīju. — Apģērbies. ? ?

Viņa pamāja.

•— Tu nedomā .. — viņa sastomījās. — Es arī… Tikai ne pašlaik. Es nekad…

— Es visu saprotu, — atbildēju. — Puiši mūs gaida. Jālido.

Kamēr viņa vannas istabā ģērbās, es paņēmu somu un iesviedu tajā dažus sīkumus, kas varēja uz planētas noderēt.

Cik savāda ir mīlestība, es nodomāju. Droši vien tā ir īsta tad, kad ir pretrunīga — nevar izšķirties par to, kas būtībā ir tās pamatā. Pretstatu vienība … — Pēc tam katram gadījumam palūkojos apkārt, atslēdzu savu seifu, izņēmu no tā senlaicīgu koltu un divas paciņas patronu. Pasvārstīju ieroci uz delnas un iebāzu kabatā. Neesmu veltīgi to izkaulējis, apmierināts nodomāju. Kā viņi man negribēja dot! Tomēr šajā jautājumā es ne- /biju pārliecināms… Aplūkoju patronas un arī iebāzu kabatā. «Jācer, ka tās neatteiksies darboties, ja būs vajadzība,» es teicu seifam. «Lai gan mēģinājums bija veiksmīgs. Arī šaut neesmu aizmirsis …»

Ienāca Anna — skaista, pietvīkusi, sasukājusies.

■— Uli, esmu gatava.

— Liekas, es arī, — atbildēju, skatīdamies apkārt, vai kā parasti nav piemirsts kaut kas mazs, bet svarīgs.

— Vai ejam?

Gribēju viņu noskūpstīt, viņa pagrieza vaigu. Iespējams, tas varēja nozīmēt, ka nevajag uzbāzties. Taču es to neiedomājos.

— Nu, — aizvainoti noteicu.

— Nevajag, — atbildēja Anna, un es atvēru durvis.

7. — 2043

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Rīkotājam, kas pakļauts Līmeņa Sargātājiem