Savam brālim sargs

Solis uz priekšu — zobena cirtiens. Šausmas svešās acīs mirkli pirms tam, kad tās pielīs asinīm. Kā gliemežvāks zem sandales izšķīst svešā apaļā bruņucepure.

Notiek kauja, un šķind šķēpi.

Neizturējuši atkāpjas algotņi — kas tiem Sparta? —, no kreisās puses persieši uzmācas kā jūras bangas.

Atpakaļceļa nav…

Hhā! — izelpa cirtienā.

Ipolits cīnījās labajā pusē. Kur tu esi palicis?

Ipolits jau sēž laivā, un pārcēlājs Hārons lēni cilā airus. Neviļņo Stiksas smagie ūdeņi…

Hhā!

Kas gan nebūtu atkāpies, sācis bēgt, izņemot mūs, Spartā dzimušos?

Neviens.

Hhā!

Un vēlreiz: hha!

Un vēl…

Cik smaga kļuvusi roka. Un plūst asinis. Kad tas gadījās? … Nemanīja.

Vai .tiešām tā būs pēdējā kauja?

Vai arī tur — svētajos laukos — "karavīri iet cīņā pret tiem, kas nav bijuši tīkami dieviem, kas bēguši no karalauka, nodevuši savu pilsētu un savu tautu, savus vecajos un sievietes, savus un citu bērnus, dievus un godu? Karavīri uzbrūk, un tie atkal bēg, bet nevar aizbēgt, un godīgie karavīri tos nogalina desmit reizes un desmit pa desmit reizēm, un aizvien drausmīgākas kļūst to izbailes un šausmīgākas — šausmas, un viņu duļķainās asinis tek pa mūsu zobenu asmeņiem, un zeme tās neņem pretī — tās> citas Spartas sausā zeme, jo Sparta, protams, ir ari tajos svētajos laukos.is

Tikai tā ir jābūt.

Neņemiet mani, es gribu nomirt šeit, uz šiem akmeņiem, kur blakus mūsu kritušie karavīri, bet citi vēl

cīnās. »

Neņemiet manil.. «

* «s *

Viņi iznāca no Atmiņas dārziem, katrs iegrimis sevi, noslēgušies un klusi. Ātri sakrāmēja somas.

Uldemīrs un Uve Jorgens tos gaidīja pie ellinga.

Anna ieraudzīja tuvojamies ekipāžas locekļus un neviļus piekļāvās kapteinim.. Tā spīdēja viņu acis un tik caururbjoši bija skatieni.

Durvis atvērās bez trokšņa, atklājot pieeju kuteriem.

Abi kuteri gandrīz vienlaicīgi atrāvās no kuģa. Averovs un Roka pavadīja tos ar skatieniem, līdz gaišie punkti uz ekrāniem izgaisa, saplūduši ar planētas disku.

Tad Roka apsēdās.

— Smēķē, doktor …

— Ko jūs, es nesmēķēju …

— Jā, pie jums nesmēķē. Pie mums smēķē. Es smēķēšu.

Viņš aizsmēķēja.

— Pareizāk būtu sacīt — pie jums smēķēja, — delikāti aizrādīja Averovs.

— Vai tu domā, ka -tagad nesmēķē?

—.Tagad… Tas taču bija tik sen, ka viņu jau sen vairs nav.

— Jā, — Lokanā Roka mierīgi piekrita. — Tā man teica. Mums visiem tā stāstīja.

— Nūjā. Vai tad jūs tam neticat?

— Nezinu. Zinu, ka viņi atrodas ļoti tālu. Tik tālu, ka es droši vien nekad vairs tos neredzēšu. Mana cilts ir šeit. Kapteinis, Bruņinieks, pat tu esi mana cilts.

— .Hm ,.. Jā …

— Bet arī tā cilts, kas agrāk bija mana, —' arī tā ir. Ja esmu es, kāpēc lai tās nebūtu?

— Ir taču pagājuši gadsimti…

— Doktor, es to nesaprotu. Mani paņēma un aizveda. Es priecājos. Citādi būtu palicis pavisam bez matiem… un arī bez galvas. — Roka nesmējās, viņš nemācēja smieties. — Aizveda, doktor, tālu. Bet viņi visi palika tur, no kurienes mani aizveda. Es zinu, ka viņi arī pašlaik ir dzīvi. Tikai droši vien vecajie apmiruši. Daži. Bet pārējie dzīvo. Nevajag runāt, ka tas tā nav. Es saprotu tā. Citādi nevaru.

— Labi. Es par to nerunāšu.

— Jā. Smēķē.,. Ak, jā. Klausies. Brokastis, pusdienas un vakariņas mēs ēdīsim abi kopā.

— Labi.

— Mūsu palicis pārāk maz, tāpēc būsim kopā. Un katru reizi tu man stāstīsi par to, kas notiek.

— Par ko?

— Par zvaigzni. Kā tai klājas.

— Kāpēc?

— Tā vajag.

— Vispār es zinu, man arī kapteinis teica … Taču nesaprotu — kāpēc. Jūs jau neesat speciālists…

— Lai doktors domā — tāpēc, ka Roka uztur sakarus. Ja kapteinis vaicā, lai Roka var uzreiz atbildēt.

— Var taču paaicināt mani,»t

— Droši vien. Bet saprati: trīsreiz dienā tu man to

stāstīsi.

— Un naktī? Vai naktī arī stāstīt?

— Pagaidi. Tu man ierādīsi, kā ieraudzīt, kad zvaigznei labi, kad tai slikti. Naktī doktors atpūtīsies. Novēros Roka.

— Kad tad Roka atpūtīsies?

— Vēlāk, — atbildēja indiānis. — Vēlāk. Viņš at^ pūtīsies kopā ar savējiem. Nevis ar šiem. Ar tiem, kuri palikuši tālu.

— Nesaprotu…

— Tu, doktor, daudz ko nesaproti. Es saprotu. Un gana.

* *

Iestiklotā lūka griestos atvērās, un lejup tika nolaistas kāpnes. No augšas raudzījās vairāki pāri acu.

Šuvalovs uzkāpa pa kāpnēm. Viņš nokļuva laukumiņā — visdrīzāk uz lēzena ēkas jumta, kam apkārt bija zemas margas. Ap viņu stāvēja vairāki cilvēki; četri sevišķi muskuļaini — droši vien sanitāri, divi citi acīmredzot bija ārsti. Šuvalovs lūkojās viņos ar atklātu ziņkārību.

— Ej turp, — teica viens no ārstiem un izstiepa roku.

— Es tomēr lūgtu atļaut man nomazgāties un visu pārējo, — Šuvalovs sacīja.

— Protams. Tas atrodas tur.

Šuvalovs piegāja pie laukumiņa malas tai vietā, kur nebija margu. Lejup veda no bieziem dēļiem celtas kāpnes ar rokturiem. Ēkai bija viens stāvs, vēl dažas tādas bija redzamas blakus, to sienas bija izrotātas ar krāsainām līnijām un laukumiem. Krāsas bija harmoniskas, uz tām bija patīkami skatīties, un Šuvalovs juta, kā viņā norimst nemiers: no gaidāmās sarunas tomēr daudz kas bija atkarīgs.

— Vai baidies kāpt lejā? — tas pats ārsts vaicāja.

— Es tāpat vien priecājos. Skaisti.