Savam brālim sargs

Šuvalovs to neteica par sienas rotājumiem vien. Plašajā, ar augstu sētu iežogotajā zemes gabalā atradās ne tikai mājiņas — gan šur, gan tur redzēja ēnainus koku pudurus, un ikviena grupa atšķīrās no pārējām gan ar zaļuma toni, gan ar zaru formu un vainagu apveidu. Katra grupa izteica kādas jūtas: prieku, skumjas, paļāvību …

— Jā, — ārsts piekrita. — Varbūt tev palīdzēt?

— Pateicos. Es pats.

Kamēr viņš mazgājās, sanitāri nenolaida acu no viņa. Dvielis bija parupjš un ass.

— Esmu gatavs, — Šuvalovs atvieglots noteica.

Viņu aizveda pie ārsta. Telpa gan bija, gan nebija

līdzīga ārsta kabinetam uz Zemes: tur atradās pat stikla skapītis, bet nebija tās elektronikas, automātikas un optikas, bez kuras grūti iedomāties moderno medicīnu.

Sanitāri palika stāvam aiz muguras pie durvīm. Ārsts sēdēja pie galda.

— Apsēdies … Nu, kā tu jūties?

— Pateicos jums, lieliski. Tomēr, pirms atbildu uz jūsu turpmākajiem jautājumiem, lūdzu atļaut man uzdot vienu.

— Lūdzu ..f

— Vai man ilgi nāksies palikt šeit, protams, tajā gadījumā, ja mani atzīs par veselu?

— Ak, ne vairāk par divām nedēļām. Tu, protams, zini, cik dienu nedēļā?

— Dabiski, ka septiņas.

— Ak septiņas.

Ārsts saskatījās ar otru, kas sēdēja sāņus.

— Kāda šodien nedēļas diena?

Šuvalovs padomāja.

— Atklāti sakot, bija tik daudz darba, ka neesmu ievērojis…

— Nekas, nekas, ja tev grūti atbildēt, tad tā arī pasaki. Tātad tu neatceries, kāda šodien nedēļas diena. Bet kāds mēnesis un datums?

— Pēc mūsu kalendāra …

— Atvaino. Ko nozīmē :— pēc jūsu kalendāra?

— Tas ir… Redziet, šis paskaidrojums jāsāk no kā cita…

— Ak, lūdzu, mums ir laiks, un tev ari tā pietiekami …

— Tieši te es jums nepiekrītu. Redzat, a Jūs esat ārsts, tātad cilvēks, kam nav sveša zinātne, zinātnisks domāšanas veids. Un jums būs salīdzinoši viegli saprast to, ko gribu pateikt.

Viņš apklusa, notvēris sevī domu, ka viņam ir ļoti viegli un reizē arī ļoti grūti sarunāties ar šiem cilvēkiem. Viegli — jo viņi izraisīja atklātību. Grūti — jo. viņš, sava laikmeta cilvēks, tāpat kā visi, kas dzimuši un auguši viņa laikā, bez pūlēm sekoja sarunas biedra domu gājienam, izprata viņa rīcības motīvus un paredzēja secinājumus, taču izrādījās, ka tas attiecas tikai uz viņa laikabiedriem: jau ekipāžas locekļi Šuvalovam vairs nebija atvērta grāmata. Bieži viņu loģikā ielauzās negaidītas, neparedzamas emocijas, sakropļojot vai vispār to pakļaujot sev. Dažkārt — gluži otrādi — jūtu uzplūdu brīdī tajās ielauzās auksts aprēķins, ko Šuva- lova laikabiedri tāpat sev neatļāva, cīnoties par domu un jūtu tīrību, skaidri nodalot to, kas pakļauts jūtām, no visa, kas jāizšķir tikai prātam. Pašlaik, sēžot pretī šiem ārstiem, Šuvalovs sajuta, ka tie — koka celtņu un priekšmetu laikabiedri — ne sliktāk par viņu māk iedziļināties cilvēkā, bet dara to viņam neizprotamā veidā, kā jaudīgs raidītājs, kas darbojas tepat blakus, taču uz tāda viļņa, kāda nav jūsu uztvērējam.

— Vai tu neaizdomājies? 'Van būt pārliecināts — mēs centīsimies tevi saprast. — Ārsts aši saskatījās ar otru. — Mēs klausāmies.

— Jā. Es tikai domāju, ar ko iesākt, lai…

— Lai būtu vieglāk, iesaku sākt ar to, kas tevi visvairāk satrauc šajā brīdī. Vai tu zini, kas tevi visvairāk satrauc?

Šuvalovs gribēja sacīt, ka visvairāk viņu pašlaik satrauc kontakta nepieciešamība, bet šī kontakta nav. Piepeši viņš saprata, ka tas nav lielākais satraukuma iemesls, viņš tikai ir pieradis tā domāt. Pašlaik spēcīgāks bija kaut kas cits, ne uzliesmojuma draudi.

— Saprotiet… Protams, primārais iemesls — jūsu spīdekļa uzliesmojums, tā iespēja un varbūtības pakāpe. Vēl ir kas cits. Mēs- taču varam nodzēst zvaigzni — jūsu sauli. Tad visi aizies bojā. Ja uz kuģa atrastos es, nebūtu iemesla uztraukties. Bet pie aparatūras pašlaik sēž mans • līdzstrādnieks … Averovs. Viņš novēro, uzkrāj informāciju… un tagad tikai viņš var to interpretēt. Taču mums jāzina, cik svarīgi interpretējot atmest visus aizspriedumus. Visu personisko. Vai jūs mani saprotat?

— Jā. Protams.

— Es nesaku, ka viņš nespēj pareizi novērtēt… Viņš ir zinošs un talantīgs cilvēks, galu galā, visus pēdējos gadus es vairāk nodarbojos ar organizēšanu nekā tieši ar zinātni. Nē, es nedomāju, ka esmu jau pavisam… Pārmērīgi nelieloties, varētu teikt, ka esmu paveicis zinātnē tik, cik pietiktu .diviem, bet neviens cilvēks nevar radīt bezgalīgi… Tas, ka man nākas nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem, ir neizbēgamas iegūtās pieredzes un autoritātes sekas …

Šuvalovs, pats nezinot, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par Averovu. Droši vien tas bija slēpies kaut kur dvēseles dziļumos, pat nevis droši vien, bet noteikti, viņš tikai sev neatzinās. Pašlaik bija tā iegadījies vai arī viņu gluži vienkārši tā bija ievirzījuši… Ārsti uzmanīgi klausījās, viņš redzēja, ka tiem ir interesanti, brīdi pa brīdim tie kaut ko pierakstīja, pēc tam uz ilgu laiku nolika zīmuļus pie malas.